a.m.a-zone -

es nevarētu sevi iedomāties esam kaut kādā vienā noteiktā cilvēku grupā, nekad nepārejot uz citu grupu. ir, protams, draudzības, kuras ilgst mūžīgi (piemēram, kaut arī ar N. neesam runājušas jau baigo laiciņu un attālums ir maita un viss tas, tomēr zinu, ka arī pēc vēl kādiem 7 gadiem, es jutīšos tā, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kurš mani saprot līdz galam (kaut arī tā varbūt vairs nebūs taisnība)).
tas ir tāpat, kā visu mūžu nodzīvot vienā dzīvokli. vai nu ja tā plašāk - tad valstī.
ir tomēr jābūt kaut kādam lielāka pārmaiņām, ne tikai "šodien ēdīšu brokastis septiņos, rīt astoņos, parīt astoņos desmit.."

vēl man pat tā, ka besī tie cilvēki, kuri savos 20 ar kaut ko jau cenšas nosetloties pastāvīgam un nemainīgam režīmam. es pieļauju, ka tā ir kaut kāda 20gadnieku krīze un arī man tāda būs (nu no tās sērijas "visi mani bijušie klasesbiedri ir jau precējušies un ražo bērnus, kamēr es guļu uz māju jumtiem un tempju sarkanvīnu ar patsmitgadniekiem"). bet nu bāc, ja pieņem, ka mūžs būs nodzīvots līdz kaut kādam vidējam vecumam (~60 gadi), tad no tiem 25 līdz 60 starpā ir 35 gadi (baigā matemātika, haha). tu tikai iedomājies, cik daudz un kas kā vēl var mainīties iekšā tevī pa tiem visiem gadiem. Pat ja paskatos uz sevi, kāda biju pirms kādiem 5 gadiem.. tās taču ir tādas pārmaiņas.

un tad viņi visi šķirās, kad bērniem ir 6 gadi, un atstāj viņiem traumas, jo jaunībā (jā ,bļe, arī 28 gadi ir jaunība, un arī 30, un 35..) bija baill kaut ko kavēt, ātrī vajadzēja saražot. un pēc tam sēž savās brīvajās dzīvēs, laimīgi, ka var iztrakoties (nu, vismaz viens no viņiem) un saprot, ka tās precības jau tāds nekas vien ir.

nesteidzieties, lūdzu, ir tik daudz ko redzēt ja