šodien uzzināju, ka ir vēl sliktāk, nekā man likās, tētim diabēta dēļ jātaisa acīm operācija. es īsti nesaprotu kāpēc, ja tomēr ir jau tādi efekti, viņš joprojām aktīvi ignorē lielāko daļu norādījumu par to, ko nevajadzētu ēst, un kāpēc mamma, labi zinot, ka tā ir, tāpat piepērk pilnu māju ar visādiem produktiem, kas viņam ir kaitīgi, bet, protams, garšo, tas ir viss tik ļoti stulbi, un paliek tāda sajūta, ka vienkārši neviens nav noskaņots iet tālāk par sūdzēšanos. pasūdzēties un pašķendēties, protams, var, bet nenopirkt to saldējumu (nu, vai kaut vai nopirkt vienu saldējumu, ko pašai tūliņ nākamajā ēdienreizē apēst, nevis kaudzi!) nevar.

mēs šodien ar mammu kopā pavadījām tikai astoņas stundas, bet tas mani tik neizmērojami nogurdināja. tik daudz negāciju, bezjēdzīgas pukošanās un īgņošanās, un visam tam pa virsu vēl vecu "kā būtu, ja būtu" atsaukšana atmiņā, implicīti vainojot mani tēta šobrīdējā stresā. stāsts ir šāds: kad man bija 13-14gadu, tētim pēc mēneša prakses it kā piedāvāja iespēju uzreiz ņemt štata vietu luksemburgas tiesā, kuruviņš galu galā nepieņēma un tā vietā sāka strādāt galvenokārt eiropas parlamentam un padomei, tiesai piestrādājot tikai laiku pa laikam. kad es tolaik uzzināju par šo darba piedāvājumu, kas būtu nozīmējis visai ģimenei pārvākšanos uz luksemburgu, es par to nejutos sajūsmā un teicu, ka viņi, protams, var braukt, bet es palikšu, jo es negribu pāriet uz jaunu skolu valstī, kuras valodu nezinu. tagad tētis laikam septembrī tomēr uz vismaz gadu brauks strādāt tur štatā, un mamma uzskata, ka tas viņam šobrīd ir galvenais stresa avots, kura nebūtu, ja viņš būtu to darba piedāvājumu pieņēmis pirms desmit gadiem, ko, viņasprāt, viņš noteikti būtu darījis, ja es nebūtu bijusi tik ļoti noskaņota pret. man liekas, ka šis ir ļauni, vienkārši ļauni, teikt man šobrīd šādas lietas, un ir pilnīgi vienalga, vai viņai ir taisnība vai nav. es neko nevaru mainīt tajā, kā es jutos pirms desmit gadiem. un es uzskatu, ka man bija visas tiesības izteikt savu viedokli. un galu galā, lēmumu pieņēma viņš pats. gan toreiz nepieņemt, gan šoreiz pieņemt darba piedāvājumu.

šis ir jo sevišķi pretīgi tāpēc, ka šī nav ne pirmā lieta, ne pirmā reize. mamma man jau agrā bērnībā stāstīja, kā tētis varēja kļūt par nopietnu zinātnieku, ja būtu braucis strādāt uz maskavu, bet esot palicis LV mūsu/manis dēļ. un visādi sodi par brāļa paveiktiem nedarbiem.
es pat vairs nebrīnos, ka man ir problēmas ar jušanos vainīgai par visu iespējamo un neiespējamo.