Es savējos labi atšķīru, kad biju pieradusi pie Kociņa, bet Griķis šeit bija jauniņais. Tagad mēdzu naktī, tumsā blenzt uz sev virsū sēdošo siluetu, paralēli to glaudot, un tāpat paiet laiciņš, līdz saprotu, kurš. Tas notiek tajā brīdī, kad siluets vai nu nobrauc gar roku ar siekalainu purnu (Kocis) vai iekož (Griķis). :)) Kaut gan Griķis arī arvien pieglaimīgāks paliek, drīz viņus vispār neatšķiršu. :/