ņau, paldies, kā jau drošvien pamanīji, turēju fronti un paliku tur
galu galā viss bija gandrīz normāli, mazliet slepeni paraudāju stūrī, izgāzu nevaldāmās bēdemocijas šeit, lai nebūtu jāapgrūtina ne brālis, ne tētis, noslaucīju seju un saņēmos - palūdzu tētim vīnu, uzklāju galdu un izlikos, ka viss ir kārtībā, aplējām ziemsvētku pudiņu ar rumu un aizdedzinājām, uz ko pat mamma šķita gandrīz entuziastiska. izrādījās, ka es esmu vienīgā, kas citiem ir sagādājusi dāvanas, kas arī nebija slikti, jo mammai patika tas, ko biju atradusi, un savu dusmīgumu viņa novirzīja uz lauri reiniku televīzijā. vienu brīei bija ļoti awkward, kad viņa pēkšņi no zila gaisa sāka runāt par savu vecāku nāvēm, bet zināms daudzums vīna jau visu strained komunikāciju padara vieglāku. tad mēs ar brāli un tēti trijatā spēlējām scrabble un tas bija jauki. bet man nepatīk, ka brīžiem liekas, ka vienīgais labais šādu situāciju atrisinājums ir vienkarši nošķirties no mammas un darīt lietas trijatā; tas liekas nepareizi un mani ļoti skumdina