es esmu atnākusi pie savas ģimenes, bet viss, kas mani tur sagaida, ir aizkaitināta, ņurdoša mamma ar "NEGRIBU!!!", kas niknojas, kad es piedāvāju nomazgāt traukus, brālis pie datora, un tētis ar skumīgi rezignētu skatienu, kad mamma uz mani kliedz, lai neatbrīvoju viņai vietu pie galda, jo (mūžīgais universālais arguments) "ir laiks iet gulēt"

es pat uzvilku kleitu un sapinu matus, nācu, dungodama mammas kādreiz mīļāko ziemsvētku dziesmu, iedomājos, ka varbūt viņi būs iedeguši kādu svecīti, jo tās vienmēr stāv uz galda, kopā ar kaudzēm mammas zāļu, no kurām viņa noteikti pašlaik nelieto visas, tukšām krūzēm, dažām pēc nezināmiem kritērijiem izvēlētām tējām, minerālūdens pudelēm, dārzeņiem un citām lietām, bet nē.
es jau zinu, ka tā visdrīzāk nav viņas vaina, bet slimības, taču reizēm man šķiet, ka viņa pat nemēģina censties, un ko tad es varu izdarīt vai noorganizēt, ja nav sadarbības.

izskatās, ka nekādi ziemsvētku brīnumi, ne lieli, ne mazi, nespīd.