šodien dabūju savu studenta apliecību, satiku programmas vadītāju andrew whitehouse un sāku justies labāk.

atrast to telpu, kurā mums bija jāsatiekas, gan bija vienkārši neiespējami, es staigāju apkārt ēkai vismaz 20min, jo tur ir trīs ieejas (māja sadalīta četrās daļās - block a, block b, block c un annexe), no kurām uz divām (b un c) rakstīts, ka access to staff only, bet vienīgajā ieejā, kas acīmredzami domāta studentiem, telpu numerācija sākas no 80 - man jātiek uz g17 (tb 17 telpa pirmajā stāvā). beigās, pēc vairāku cilvēku izvaicāšanas izrādījās, ka var pa mājas iekšpusi kā labirintu izlavierēt un es atradu. bet itāļu puisis, kurš atnāca vēlāk, bija bijis viltīgs un ielavījies pa staff only durvīm, atrodot telpu 10 minūšu laikā, kamēr man tas viss kopumā prasīja vairāk nekā pusstundu.

tipiski man, jau esmu paspējusi dalīties pārtikā ar to itāli, jo viņš sāka stāstīt, ka nav ēdis pusdienas, un man bija līdzi bumbieri, nektarīni un burkāni. viņš solīja varbūt atsūtīt vienu relevantu grāmatu pdf formātā.

vēlāk atpakaļ mājās nākot, sākās lietus un krusa, un es ļoti izmirku, gāju pa milzīgā parka labāko daļu, kura nav pārāk sakopta un kur ir pustumšs pat dienas saulainajā daļā, nelīdzenais ceļš gāja kalnup un soma bija smaga, sāpēja noberztie papēži, bet es beidzot vairs nejutos tur kā pilnīgs svešķermenis.

random mulsinošs novērojums - esmu šeit paspiedusi roku diviem cilvēkiem (programmas vadītājam un itālim), un viņiem abiem bija pārsteidzoši gļēvs rokasspiediens.