kad es tā no sirds dejoju, es jūtos patiešām jauna, un pat mēdzu aizmirst tos ~80% laika ikdienā, kad jūtos vairāk vai mazāk neglīta: es vienkārši esmu. tas ir mazliet līdzīgi kā ar burbuļpūšanu, kas nomierina prātu, jo, ja grib pūst lielus burbuļus, jāpievērš maksimāli daudz uzmanības tam, ko dara, un tad jau nepaliek daudz kapacitāšu visām tām citām fona domām.
citādāk, protams, jo, ja baigi domā, nevar pa īstam padejot; tur visas domas atkāpjas, dodot vietu kustībai, un es jūtos kā smaidīt.