Skaidrs, ka visus izglabāt nevar, tomēr es ļoti priecājos, ka ir cilvēki, kuri iedod santīmus ubagiem, apjautājas uz ielas guļošajiem, vai viņiem nav vajadzīga palīdzība, un tamlīdzīgi, piemēram, es to nekad nedaru, parasti riebumā novēršos vai pielieku soli, jo man ir bail un vispār negribas domāt, ka šāda sabiedrības daļa eksistē (vismaz lielāko daļu dzīves tas tā ir bijis), jo liekas, ka, ja es ļaušu sev apzināties, ka tas viss patiešām tepat man līdzās eksistē, pasaule kļūs neizturama, bet man par to novēršanos un iešanu garām ir milzīgs kauns, tā ir viena no tām lietām, kas man neļauj būt tādam cilvēkam, kāds es gribētu būt. Un man arī liekas, ka tas viss jau nav par to, cik tu tur kādu vari izglābt vai tamlīdzīgi, bet par paša sajūtu, ka tev nav vienalga, ka tu mēģini palīdzēt.
Bet tas vairāk par tēmu kopumā, nevis šo konkrēto gadījumu.
Jācer, ka citreiz tur to dūrēju vairs nebūs, var taču gadīties, ka tajā konkrētajā vietā tas bija atsevišķs incidents, nevis ikdienišķa parādība.