šis ir tieši tāds laiks, kurā, soļojot no nakts transporta mājup, gribas izmest kādu lieku līkumiņu, elpot dziļi un lēnām, un stulbi smaidīt. tā soļojot es arī sapratu, ka man ir skaidras tik daudzas lietas par to, ko gribu darīt ar savu dzīvi, sākot no sīkumiem un attālākas nākotnes, līdz jau pavisam netālajam rudenim un krietni plašākām lietām. es nevarētu teikt, ka man ir perfekti izplānota dzīve, tas būtu traki un stulbi, jo tad viss zaudētu savu fleksibilitāti, bet man ir pietiekami daudz pužļa gabaliņu, lai būtu kaut kāda tāda klusa un mierīga pārliecība, ka viss ļoti labi sakārtosies un sakritīs savās vietās. mani tas iepriecina.