Tas bija galapunkts.
No turienes ceļa atpakaļ nebija,
Tas bija galapunkts.
Tur beidzās lielais ceļš,
Kas savienoja visus pasaules lielceļus.

Te pēkšņi bez brīdinājuma
Tas vienkārši izbeidzās,
Jo tas bija galapunkts.
Tur kājinieku masas mīņājās,
Jo nebija tālāk kur iet.

Tur bija riteņbraucēji, mopēdisti,
Motociklisti, automobolisti
Savās netīrajās mašīnās.
Zirgu rati, tirgus rati,
Kāds naivais laikam cerēja ko pārdot.

Tur bija arī pazemju piestātne,
Bez nosaukuma, bet tas vienalga,
Jo vilcieni tur nepienāca.
Vienīgi klaidoņi, kuriem pazeme bija mājas
Šad un tad iznāca apmulsuši no piestātnes.

Kas šī par vietu?
Šis ir galapunkts!
Vai tālāk tikt nevar?
Nē! Un atpakaļ?
Diemžēl ceļš iet tikai vienā virzienā.

Rietumu pusē,
Ja tam kāda nozīme,
Atradās osta.
Parasti tā bija tukša un pamesta,
Neviens tur neiedrošinājās iet.

Un daudzi nemaz nezināja, ka tur osta,
Jo visbiežāk tā bija
Romantiskā, zilā miglā tīta.
Bet stāsta, ka tur dzīvojot
Kāds holandietis.

Lidosta nebija vajadzīga.
Tīri apbrīnojami,
Kā tie tērauda putni,
Zināja, kur krist,
Aizdegties un krist

Vakaros varēja vērot,
Kā tie uzliesmo un pazūd.
Uzliesmoja un krita
Kā zvaigznes, kā cilvēki,
Kā zvaigznes...

Lielākā daļa bija jau izmetušas
Savas nāves olas, bet, ja nē,
Tad varēja dzirdēt varenus sprādzienus
Kā pie jaunbūvēm, kā vecgada vakarā,
Kā karos... Drēzdene, Hirosima, Hanoveja.

Vienīgā celtne galapunktā,
Bija potenciāliem dumpiniekiem.
Kā piemēram princesei, kuras slimība bija tā,
Ka viņa pārāk labi redzēja.
Vai tie, kas zināja, ka beidzot bija beiguši būt.

Celtnes pārvalde bija administrācija.

Nedomājiet
tikai par Dievu vai velnu,
Tās visas ir pasakas.
Šeit ir tikai cilvēki,
Kaili cilvēki un māli.

Kā Nebukadnezara sapnī,
Šis ir galapunkts
Tālāk nevar tikt,
Aiz šī punkta
Nav nekā.