es īstenībā vispār spēju uztvert to, ka laiks rit, tā patiesi līdz galam uztvert, sajust, tikai ļoti konkrētās situācijās.
piemēram, kad mākoņi iet, kad es uz to skatos, tad es līdz kaulam sajūtu, ka rit laiks.

bet parasti laiks pārvietojas lēcieniem, piemēram, bieži cilvēki saka, ka sajūt, kā laiks rit, kad satiek sen nesatiktus cilvēkus, vislabāk - bērnus, un ievēro, kā tie ir mainījušies, ja bērni - paaugušies. man, savukārt, tādi brīži šķiet visīstākais pierādījums faktam, ka es nejūtu, kā laiks rit. tas, protams, arī nav vajadzīgs, neesmu jau nekāds pulkstenis.