Gandrīz vienmēr, kad es ielienu gultā, es ilgi nevaru aizmigt, jo pa galvu nemierā riņķo dažādas savstarpēji bieži vien nesaistītas un nesakarīgas domas, atmiņas.

Piemēram, domāju par to, kā man jau no mazotnes ir paticis sevi mocīt: kad man bija astoņi gadi, un es gāju aerobikā, visiem bērniem riebās spēka vingrinājumi vai kā nu to sauc, visi gribēja tikai dejot, bet es ar sakostiem zobiem pumpējos, kamēr manas mazās, vārgās rociņas trīcēja (un tai vecumā es tiešām izskatījos maza, vārga un malnourished,mazs vampīrēns, kas arī astoņos gados viegli var transportā tikt uzdots par sešgadīgu, lai nebūtu jātērē naudiņa biļetei - es varētu kaut kad ieskenēt un ielikt kādu savu tālaika bildi), un jutos lepna un laimīga.

Domāju par to, vai tiešām man nekad nav bijis tādu slepeno pielūdzēju (vismaz viena vienīga, nevajag jau vairākus reizē), kā man mazlietiņ gribētos, vai arī es vienkārši tādas lietas nepamanu, jo neredzu sevi kā tādu mērķi, domāju par to, kā neļaut instinktiem sevi pievilt, domāju par to, cik ļoti deformēta ir mana cilvēku uzvedības uztvere. Kad es biju maza, mums bija kaimiņos tāds puika rihards, kuram bija jaunāks brālītis jurītis, es neko daudz no viņiem neatceros, tikai to, ka vienā dzimšanas dienas ballītē (un es pat nespēju atcerēties, vai tā bija mana, vai varbūt brāļa dzimšanas diena, zinu tikai, ka tas notika mūsu dzīvoklī, jo spilgti atceros, kā sēdēju uz brāļa mazumdienu gultiņas redelēm) viņš man uzdāvināja tādu stulbu bleķa gredzentiņu, un teica kaut ko par to, ka tas mainīšot krāsu, es tikai vairs neatceros, kādi bija tie nosacījumi, pie kuriem tam tad būtu jānotiek. Toreiz mamma man pateica, ka tās ir muļķības, lai gan man pašai tas likās tik milzīgs un skaists draudzības žests. Neilgi pēc tam rihards ar jurīti un visa viņu ģimene kaut kur pārcēlās, man tad vēl nebija seši gadi, un tā arī beidzās mūsu jebkāda veida kontakti. To gredzenu vispār man liekas es pazaudēju jau tajā pašā dienā. Kas ir interesanti, vairāk nekā desmit gadus pēc šī es redzēju tādu sapni, kurā vazājos pa kaut kādu privātmāju rajonu, meklējot to rihardu, pilnā pārliecībā, ka viņš tur kaut kur dzīvo, un mums ir ļoti svarīgu satikties. Lieki minēt, ka man nav ne jausmas, kā viņš tagad varētu izskatīties, sapnī, manuprāt, arī nebija ne jausmas, arī no tiem laikiem man šķiet, ka patiesībā es atceros tikai, kā izskatījās jurītis, un riharda tēls ir no tā izģenerēts ar tumšiem matiem un mazliet vecāka bērna vaibstiem (to, ka mati bija tumši, to gan zinu 100%).
Es nezinu, man ir tāda sajūta, ka šis notikums ir bijis pirmais bruģakmens ceļā uz to visaptverošo sajūtu, ka nekādi žesti neko īsti nenozīmē, ka es vienkārši nevaru būt tik svarīga, jo tieši tā arī man mamma teica, viņš droši vien jau tagad ir aizmirsis, ka tev to gredzenu deva. Bet es arī zinu, ka tad, kad mēs atskatāmies uz dzīves notikumiem, mēs mēģinām atrast sasaisti ar šobrīdi pilnīgi visiem notikumiem, tas bija burdjē, kas par to rakstīja, ka lasot lielu mākslinieku biogrāfijas, kaut kādi agrīnie darbi tiek skatīti kā solis ceļā uz vēlāko diženumu, lai gan patiesībā tā ir tikai konstrukcija, patiesībā tajā brīdī tie darbi ir bijuši patstāvīgas vienības, un no tiem nekādi nebūtu varēts izskaitļot šābrīža realitāti, tikai post factum mēs izveidojam savu stāstu. Tāpēc arī es nevainoju savu mammu par to, ka neattiecos ar īpašu uzticību pret dažādiem (iespējams) uzmanības apliecinājumiem no citiem cilvēkiem. Taču lūkojoties pagātnē ar savu šodienas skatu, es savu konstrukciju sāku ar šo notikumu, ar pirmo tāda veida vilšanos, kas man palikusi prātā. Pēc pārvākšanās viņš galu galā man neatsūtīja nevienu bērnišķīgu piktogrammu vēstulīti.