omg. es nekad iepriekš nebiju gatavojusi tās milzīgās garneles, ko pārdod ar visām kājiņām (bet bez galvām), parasti pērku maziņās, notīrītās, jo līdz šovakaram biju pārliecināta, ka ir baigā ķēpa ar tīrīšanu. bet es tagad esmu sajūsmā, pirmkārt, mani vienkārši sajūsmina garneļu čaulu smarža (to es laiku pa laikam iepriekš biju piefiksējusi restorānos, ēdot lielās garneles, kas ceptas ar čaulu, bet jēla tā čaula smaržo vēl labāk), es varētu tās lobīt stundām ilgi un baudīt to smaržu un sajūtu, kā ir plēst nost kājas un bruņas beigtai miesai. un jēlas viņas ir pelēkas! to, lūk, es nekad nebiju iedomājusies. pelēkas. un kad iemet karstā pannā, kurā ir tomātu un sīpolu (jo ķiploki, izrādās, beigušies) karsējums, tik ātri paliek rõzā un sāk rauties kamoliņā, tas ir vēl foršāk nekā ar vistas gaļu, kura no rõzā kļūst balta!
uztaisīju kaut ko primitīvu, bet jauku, garneles tomātsīpolu, err, sautējumā (?) ar kuskusu, un esmu sajūsmā. un klāt tā asā indiešu garšvieliņa, tagad sēžu un murrāju, aukslējas deg, super.

ā, un šitādas garneles man saldētavā bija tāpēc, ka es pirms kāda laika palūdzu tētim, kurš man bija piezvanījis no veikala, garneles, nespecificējot veidu, un viņam laikam šīs likās piemērotākās.