mans vecgada vakars ir sācies brīnišķīgi, pavadot vairāk nekā stundu, mēģinot mierināt histērisku, nomāktu māmiņu. fml.

fucking MS, fuck you, FUCK YOU, FUCK YOU, es gribu atpakaļ to dzīvi, kurā mana mamma varēja mierināt mani, kad mani mocīja sirdssāpes vai kaut kādi citi sliktumi, nevis kur man ir jāmēģina pielietot psiholoģiskas prasmes, kuru man varbūt nav. jā, ok, viss it kā sanāk un galu galā ir it kā labāk, bet tad man ir jāiet mājās un jāraud pašai par to, cik šis ir grūti un cik ļoti man kauns, ka es to nemāku izdarīt kaut kā pareizi, ka es nemāku būt ideālais bērns-spieķis, bērns-attiecību konsultants, bērns-psihoterapeits, ka es nevaru pati sevī pārstāt bieži būt dusmīga un bēdīga par to, ka mēs lielākoties vairs nevaram īsti parunāties, jo viņas smadzenes vienkārši mēdz ieklemmēties, ka mēs nevaram lielākoties nekur aiziet, jo viņa ātri nogurst, kauns, ka es nevaru pierast, pārstāt būt šokēta, kad atkal pamanu, ka mana māmiņa staigā kā astoņdesmitgadīga tante, man ir tik ļoti kauns, ka man reizēm gribas no visa šī aizbēgt, nevis būt viņas persōnīgajam psihoterapeitam bez kvalifikācijas.

man vienkārši riebjas, ka es nevaru neko izdarīt. man riebjas vienkārši būt blakus un skatīties. man riebjas censties, man riebjas necensties. es nekur nevaru aizbēgt. un droši vien tas ir labi, šis droši vien liek/liks man augt. un droši vien, ka ir labi, ka viņai esmu es, nevis tikai nerunīgais brālis un tētis, droši vien ir labi, ka viņiem esmu es, ko iebāzt tajā durvju spraugā. droši vien, ka man ir labi, ka šis viss ir. varbūt tieši tāpēc man liekas, ka visu var atrisināt, jo man gribas tam ticēt, jā, varbūt tieši arī visa šī stulbuma dēļ dzīve lielākoties ir sajūsminoša.