Man kaut kā šķiet, ka tas nav tik akmenī cirsts. Ar visu to, ka es drīzāk sliecos domāt, ka mūsu pieredzes mums pašiem un citiem ap mums kaut ko māca, man nav spēka tā justies visu laiku. Un reizēm pie sevis par kādu personu pasakot "I wish I never met you", es jūtos empowered. Līdzīgi kā man par daudzām sava ķermeņa un ar to saisītām sociālām pieredzēm bieži ir sajūta, ka I didn't sign up for this shit. Un es varu tā justies, pat ja es (vai kāds cits) varu kaut ko vērtīgu iegūt no šīs pieredzes.

Un es vispār baigi nezinu, ko vērtīgu man ir devusi, teiksim, ilggadīgā būšana kopā ar bulijiem, gan jau kaut ko ir, bet, vai man ir sajūta, ka es negribētu atteikties no šīs amazing pieredzes, ja man būtu tāda iespēja nez.