atceros, sapnī satiku babiņu, es kopā ar vēl vienu sievieti bēgu no kaut kāda trakonama/pansionāta, un viņa, kā izrādās, dzīvojās mājā tieši aiz tās institucionālās iestādes, izlīdu cauri žogam, mums pakaļ dzenas kaut kādi ārsti vai apsargi, ieraugu, tur stāv mana babiņa, savā zilajā kleitā, savām zilajām, vājredzīgajām acīm, plānajiem matiem, stāv un smaida, pamāj, bet man nav laika, man jābēg no tiem vajātājiem, paskatos pār plecu, viņi jau tikuši līdz sētai, sajūtos šausmīgi bēdīgi, pieskrienu pie babiņas, nobučoju, saku, ka tāds prieks viņu redzēt, bet man tiešām nav laika, jābēg, varbūt satiksimies vēlāk

pēc tam es slēpos kaut kādā kinōteātrī, kur skatījos filmu par kaut kādiem rotaļu lāčiem, kuri tēloja cilvēkus vai otrādi, īsti nezinu, es biju vienīgais skatītājs un biju ieradusies kaut kādu stundu par agru, sēdēju tukšā zālē ar popkorna tūtu rokās, blenzu melnajā ekrānā, kamēr gaidīju, un tas bija ļoti ilgi