šodien pieturā man viens riebīgs vīrelis, kam bija čigānu draugs, izvilka man no kabatas atslēgas. tā kā man ir ekstrēmi pretapzagšanas refleksi, sajutu, ka kāds pieskāries manai kabatai, apmetos riņķī, skatos, tieši viens griežas ar muguru, piegāju tā, lai var redzēt, kas rokās - protams, manas atslēgas. izrāvu viņam no rokām ar naidīgu 'tās ir MANAS atslēgas', šis kaut ko vārstīja muti un tuvojās, es adrenalīna iespaidā viņu ļoti cītīgi pagrūdu prom. čigāns vēl kaut ko man piepisās, centīgi vervelēdams savā valodā tieši man sejā, tieši bija pienācis trolejbuss, ar kuru man jābrauc pēc nesalabotā telefōna, un šie abi arī iekāpj tajā. tā kā trolejbusā daudz cilvēku, es arī ļoti skaļi deklarēju, ka iesaku būt uzmanīgiem, jo šie mani tikko mēģināja apzagt. abi pimpji turpināja man piesieties, lamāties un tā, čigāns mēģināja arī uzspļaut man uz zābakiem alu, bet netrāpīja (hahā!), tad man uz brīdi uzmācās mazliet tādas kā bailes - ko tad, ja šie izdomā, ka vajag ar mani par šādu publisku viņu atmaskošanu izrēķināties (jo, protams, braucam mēs prom no centra, un man nav ne jausmas, cik apdzīvota varētu būt pietura, kur man jākāpj ārā), bet viss beidzās labi, viņi turpināja braukt tālāk. un pat tad, ja būtu izkāpuši reizē, telefōnu serviss bija pārāk tuvu pieturai, lai būtu kaut kāds potenciāls apdraudējums. pasaule tomēr ir jauka un droša vieta.

un uz pavisam priecīgas nots - es dabūju virtuli un ilgi runājos ar tēti, un viņš pēc tam man teica, ka esot jauki ar mani tā parunāties.
es jūtos visai laimīga, lai gan man joprojām sāp vēders.