01 November 2011 @ 02:44 pm
kāpēc man patīk salokāmie telefōni  
kamēr es klausījos mūziku un brīžiem dziedāju līdzi, telefōns pats piezvanīja manam tētim (man ir lielas aizdomas, ka bija iejaukti mani mājdzīvnieki, kuru bradāšana pa šito bakstekrānu noteikti ne to vien var panākt)

labi, ka tētim, nevis mājas pārvaldniekam, karlīnes kaimiņam, accenta virtuves meistariem vai mārim brantam.
jo, lai gan es dziedu diezgan labi, esmu pārliecināta, ka šāda veida zvani ir visai netradicionāli, jo sevišķi, ja zvanītājs par to nezina.

šis ir apmēram tik smieklīgi, kā toreiz, kad es nakts vidū attapos, ka esmu pie ļoti klusas mūzikas un atvērta loga skaļi iedziedājusies vienu vienīgi frāzi dziesmā - love meeeeeeeeeeeeee, love meeeeeeeeee!!!.
es gan zinu, ka pati būtu sajūsmā, ja kādreiz gadītos nonākt šāda veida situācijai nejauša novērotāja lomā.
līdzīgi kā tad, kad es reiz stāvēju un jūsmoju pie savas iepriekšējās dzīvesvietas mājas ārpusē, un nedabiski ilgi negāju mājās, jo varēja dzirdēt, ka trešajā stāvā cilvēks krāc.
 
 
( Post a new comment )
cukursēne[info]saccharomyces on November 1st, 2011 - 09:04 pm
nujā, bet šis visdrīzāk nav tas gadījums, ka phone too smart, tas ir 3gadus vecs, primitīvs low-end baksteklis. man diez ko nepatīk, bet tas ir gana vienkāršs, lai es to saprastu pēc apmēram vienas dienas, un tā ka manai mammai neko vairāk kā uzrakstīt sms un veikt zvanus, un uzlikt modinātāju telefõnā nevajag, tad es domāju, ka ja tikai papūlētos to tiešām arī lietot, tad nedēļas laikā būtu labākajos draugos. bet nu, ieraduma spēks, kamēr vecais vēl ir dzīvs, tikmēr nav motivācijas laikam.
(Reply) (Parent) (Link)