re, arī inga gaile saprot -



*
Nekas, protams, nenotika tā kā iedomāts,
Mēs devāmies zaļā pļavā, upe smaržoja kā manas meitas mati,
Mēness bija devies gulēt, un tāpēc bija jāsmēķē,
Iededzinot mini laterniņas tumsā,
Kā bākas, kā kuģu sos signālus,
Mēs tur stāvējām tik jauni, tik skaisti, tik kaili,
Un apkārt mums virmoja tūkstošiem tumsas okeānu,
Sūti mums kādu laivu, tas nozīmēs, ka mums vēl ir laiks.
Es nekad nezinu, ko man teikt, kad cilvēki pienāk man cieši klāt,
Dažreiz es gribētu sacīt: ej prom, bet nesaņemos,
Un vienkārši iekožu lūpā,
Dažreiz es gribētu teikt, paliec šeit kādu laiku, un raudu no prieka,
Ka esmu beidzot dzīva - tas atbaida nekļūdīgi,
Man ir sabojāts raidītājs, bet pati vēl esmu nekas.
Mana klasesbiedrene saka, viņa vēl varot kādu dabūt,
Skaista klasesbiedrene,
Un viņas apgalvojumā ir tik daudz jautājuma,
Ko mans sabojātais raidītājs izliekas neuztveram.
Es gribu bērnus, viņa saka, četrus.
Un viņa iet pa ielu lokotiem matiem,
Milzīgām ezeru acīm, un pati ar sevi sarunājas.
Nekad, nekad, nekad.
Nekas, protams, nenotika tā, kā iedomāts,
Es ieelpoju un izelpoju,
Nenāc man šodien tik tuvu,
Es gribu redzēt, kā tu izskaties, ko tu domā un runā,
Es gribu dzirdēt, kā tu smejies, un just, kā tu skaties uz mani,
Kad es smejos vai dziedu.
Vai arī, kā skaties tu citur, kad pieved preces no Ķīnas, Angolas, Bangladešas.
Es raudu un mētāju nažus.
Mūsu pļavas ir pilnas kukaiņiem, bet vasaras naktīs tās smaržo,
Ziemā var uzcelt sviegavīru un uztaisīt eņģeļus - sargus.
Mūsu dzīves - kāds staigā apkārt un dūc,
Es stāvu pie pļavas un skatos,
Visādas katedrāles un spāņu trepes pa nakti salīdušas tev matos,
Helēnas,afrodītes, marmora locekļus piespiedušas tev,
Pa nakti kļuvušas sārtas un grudzina miegā.
Es domāju, viņas izkustu, ja es tev nogultos blakus.
Bet es vēl nevaru, man ir sabojāts raidītājs, es vēl mācos runāt
Ar cilvēkiem, kuriem es pieeju tik tuvu klāt.
Es tomēr ceru, ka tu pats pamodīsies,
Redzēsi mani un gribēsi mani vēl vairāk samaitāt.

/Inga Gaile (tas bija publicēts karogā.)