die's, cik jauki seminārēt kopā ar maģistriem, uzreiz divreiz vairāk cilvēku, kas brīvprātīgi atver muti. diskusijas, hell yeah!

un nevaru saprast, cik briesmīga ir mana nopietnā apņemšanās rīt bastot skolu, lai ietu dzejasdienēt (jo apvienot nu nekādi, nekādi), bet sevi mierinu ar domu, ka dzejasdienas ir vienreiz gadā, kurpretī skola - visu gadu, ha.

un rudens laikapstākļi mani ļoti pozitīvi ietekmē, bieži jo bieži, kad atrodos uz ielas un man sejā pūš vējš, un aiz muguras plīvo sarkangalvītes kapučšalles gali, dažreiz sejā sitas lietuslāses vai kaut kur pārredzamā attālumā lidinās kāda lapa, ir tādi brīži, kad es jūtos tik ļoti harmōnijā ar visu šo, jūtos beziemesla labi, jūtos mierīgi un neesmu uztraukusies. man tas ļoti patīk.