man viss sāp. rokas, kājas, kakls, es īsti nesaprotu, kāpēc, jo sacensības nebija nemaz tādas pārmēru nogurdinošas un man kaut kā liekas, ka viena vakara laikā uz vēsa jumta nevar šitā sapūst, jo sevišķi, ja man nemaz nebija auksti, jo man pat bija līdzi cimdi. bet patiesība ir tāda, ka man viss sāp. un es nogulēju pastaigu ar dzejniekiem, kas ir skumji, bet es apzinos, ka, pirmkārt, es īsti nevarēju izrāpties no gultas, otrkārt, ja es to būtu izdarījusi, es visticamāk būtu zaudējusi lielu daļu no baudījuma tikai tādēļ, ka justos aizmigusi un sāpoša. tāpēc šoreiz labāk jēgpilni nožēlot neizdarīto nekā nožēlot nepilnvērtīgi izdarīto.
piešņauktā salvete | nošķaudīties