Un arī negribēsies, lai sanāktu. Varbūt šāds naivums manā vecumā, bet esmu diezgan pārliecināts, ka lielākā daļa cilvēku citus cilvēkus nenogalina nevis tāpēc, ka bail no soda vai sekām -- šitas ir teistu iemīļots arguments, starp citu, -- bet tāpēc, ka pati doma viņos iedveš neaprakstāmas šausmas. Nu apmēram šitā: kā es tagad braukšu cilvēkam virsū, dzīvs cilvēks tomēr, mierīgi brauc, neko nevienam nedara, mierīgi dzīvo savu dzīvi -- un es pēkšņi bams, braucu virsū. Un kā es pēc tam ar sevi dzīvošu, tas nabaga cilvēks tak man sapņos rādīsies un brēks, kāpēc, kāpēc tu tā darīji.

Ir taču gadījumi, kad nepieķerti cilvēki aiziet atzīties, jo nevar vairs izturēt. Šķiet, tieši šādu apsvērumu dēļ.