tāpat kā dziedāšana, arī dejošana man ir ļoti nozīmīga un ļoti spēcīga komunikācija ar sevi. vakar komētā beidzot pa ilgākiem laikiem tiku pie tādas pilnvērtīgas izdejošanās nevis savā nodabā, bet uz deju grīdas, un man likās, ka es no laimes raudāšu. no tā pāri malām mutuļojošā prieka, no tās milzīgās, visaptverošās dzīvības un brīvības sajūtas, kas turklāt šādos ~sociālos dejošanas formātos vēl brīžiem saslēdzas ar apkārtējiem: te nu mēs visi esam, katrs par sevi un visi kopā, tik lielai daļai ir vai nu plati smaidi vai citādi apgarotas sejas izteiksmes, kādā brīdī mēs saskatāmies un zinām, ka, lai cik dažādos veidos, mēs tomēr jūtam kaut ko ļoti vienotu un vienojošu. uz šo brīdi, šeit, tagad mums visiem ir kopīgs ritms, un mēs visi zinām, ka esam kustība.

es esmu tik pateicīga. un šobrīd liela daļa no šīs pateicības ir pateicība sev pašai.