pamodos no sapņa, kurā es satiku C.J. no šejienes , nebiju diez ko priecīga, zobs joprojām ir tur, kur bijis, tāds, kāds bijis, un nez kāpēc atcerējos kā sākumskolā mēs visa klase reiz braucām uz kaut kādu raidījumu televīzijā, kur piedalījās divas grupas, kautkāda pazīstama, nu tur, a-eiropa vai kaut kas tamlīdzīgs, un tāda grupa aparāts, par kuru nekad iepriekš neviens nebija dzirdējis, bet viņiem bija viena tāda jauka dziesma, ko tur atskaņoja, kuru es šorīt atcerējos kā kaut ko priecīgu un gribēju noklausīties. lūk, šī . nez kāpēc gan tā nesagādāja tik ļoti tādu priecīgu mundrumu īsti, kā likās, ka sagādās. vīrieša vokāls atmiņā bija palicis tāds kā patīkamāks. bet nu tudududu, dudu, dudu, tudūū, ir jau labi, tikai pagaidām diez ko neuzmundrina. so now i'm slightly at a loss. bet nekas. tas nekas, tas nekas. visi runā, būšot karš, cerams, ka tas nebūs garš, betnujā, tas nekas, tas nekas.