man vispār patīk nolīst skolas bibliotēkā kaut kādā galīgi nepiedienīgā vietā, kur ir nevis galds, bet kaut kāds mazs, nelietots plaukts, atstiept tur krēslu, iespraust datōru, un rakstīt kaut kādas gudrības (vai ne tik ļoti) par Burjatiju un post-sociālisma Rumāniju un vēl citām, klausoties sūfiju sievietes dziesmās valodā, no kuras es zinu vienu vārdu, saņemt zvanus no saviem darba devējiem, kā psihopāte piekrist darīt vēl kaut ko, lai gan kursa darbs tūliņ, tūliņ būs jāiesniedz,
bibliotēka nez kāpēc liek man justies gudrākai, spējīgākai, produktīvākai un visādi citādi labākam cilvēkam.
un tagad jābrauc parunāties ar sievieti, kura caur kaut kādu citu cilvēku piedāvā man rakstīt kaut kāda cilvēka autobiogrāfiju (lai gan, ja jāraksta ir man, vai to nesauc vienkārši par biogrāfiju? hm). es vēl nezinu, vai gribu to darīt, kā arī var jau gadīties, ka viņa izdomā, ka es neesmu pietiekami kvalificēta, bet, ffs, tas ir piedzīvojums!!! yeah.