nu tā jau ir. pašam sevi jāmīl. pret mūžīgo rukāšanu nav dižu iebildumu, galu galā ir paveicies darīt to, kas man patīk. tikai dažreiz uznāk tas, ka gribas atslēgties, neko nedarīt, prosta sēdēt un tupa blenzt sienā. un tad čerez ņemogu velkos uz darbu un esmu gatavs kādam sist... bet lielos vilcienos brīvdienu trūkums netraucē. tikai tie mazie autobusi...