sapnī esmu atnākusi tumsā mājās, tādā divstāvu veclaicīgā privātmājā, zinu, ka mājās ir mana mamma, ieeju iekšā, bet attopos nonākusi ("ieteleportēta") pagrabā un viss ir dīvaini, es jūtos tā, it kā būtu kaut kādi divi atsevišķi realitātes veidi, un es tiktu mesta iekšā citā realitātē, kur man draud briesmas, es visu laiku parādos te "normālajā" realitātē ārpus mājas ārdurvīm, te tajā baisajā, iekšā pagrabā. un tai realitātes versijā es nevaru tikt līdz durvīm, lai tiktu ārā no tā pagraba, mani māc milzīga, visaptveroša sense of dread, un tur tumsā tajā pagrabā kaut kas ir vai drīzāk - tūliņ būs, es skraidu no vietas, kur esmu tai pagrabā materializējusies, uz durvīm, bet nevaru tās sasniegt (atkal parādos normālajā realitātē, ārpus visas mājas) vai arī, kad sasniedzu, nevaru tās atvērt, visu laiku tieku atmesta atpakaļ pagraba tumsā, mēģinu sasaukt mammu, mēģinu ieslēgt gaismu un vicināties ar rokām, nekas nelīdz, i am stuck and something is coming for me, mēģinu paņemt pagrabā no zemes cirvi, ar ko tās durvis sacirst ātri un tikt ārā, bet, kad esmu to pacēlusi, it kā, esmu atpakaļ tumsā, tas cirvis ir izgaisis, un es zinu, ka laiks ir iztecējis un neviens nenāks man palīgā, un es sastapšos ar kaut ko drausmīgu, kas tūliņ nāks ārā no tās tumsas, un es kliedzu un pamostos kliegdama, un šis ir tik drausmīgi.

M. mierīgi krāc, bija grūti viņu kaut nedaudz uzbukņīt, lai kaut kā ierušinātos, palūgtu ieslēgt gaismu, un viņš, protams, uzreiz +/- aizmieg atkal, bet es nevaru, nevaru, nevaru saņemties pat mēģināt, es negribu tai sapnī atgriezties (un es samērā bieži mēdzu atgriezties pārtrūkušos sapņos, kad esmu naktī no tiem pamodusies), un šī ir viena no retajām reizēm, kad es gribētu, lai es būtu pamodusies jau no rīta un varētu celties, lai vai cik neizgulējusies. šī ir arī viena no retajām reizēm, kad vienkārši aizmiguša M. klātbūtne nenomierina kā parasti aptuveni pilnībā, man ir bail, drausmīgi bail.

šitā uzrakstīts tas, protams, neizklausās īpaši traki, jo nekas TĀDS jau nenotiek. kas tur ko baidīties, it kā šim nevajadzētu būt sliktāk, kā visiem tiem sapņiem, kuros man uzbrūk, vardarbīgi nogalina, izvaro, kur es gūstu dažādas fiziskas traumas, kur mirst mani mājdzīvnieki un ģimenes locekļi utt., utt., bet, man šķiet, katrs, kurš pazīst kādu ar labu iztēli, zinās, ka nezināmas briesmas, kuras neizbēgami un neapturami tuvojas, ir daudz draudīgākas, jo var notikt jebkas, var notikt viss, un nekā nevar cīnīties, jo nav skaidrs, ar ko un kā cīnīties.

riebjas, pa visu augustu man ir bijušas labi ja 3 dienas bez intensīviem, bieži hiperreāliskiem sapņiem ar dažādu baisuma līmeni, taču šis ir pagaidām vissliktākais. pēc pārējiem bija ok iet atpakaļ gulēt, kad biju tos pierakstījusi. pēc šī - pagaidām grūti. atpisies, zemapziņa, man šobrīd nav spēka šādiem dialogiem. pizģec, bail pat izbāzt pēdu no segas apakšas. un arī sāk sāpēt galva.