vēl es šodien jau iepriekšminētajā izstādē 'pie dzintara jūras', kur redzēju arī šo (dzīvē, protams, daudz efektīgāk), mazliet laika pavadīju guļot krēslā izstāžu zāles stūrī, tur vienai instalācijai bija tā elektriskā dūkoņa ka ledusskapim un neōna gaismām, vienai citai, savukārt, tāda pusmonotōna vīriešņurdēšana, un pārējais - klusums, apkārt visādas mākslas, ieslīpi aiz muguras logs uz ārējo realitāti, kaut kur tur telpās visa mana ģimene, un es jutos tik mierīgi, kā sen nebiju jutusies, es jutos tik nogurusi, un es vienkārši gulēju. brīžiem es mazliet pavēru acis un miglaini redzēju retus svešus cilvēkus vai sava brāļa sarkano šalli, vai vienkārši lielu, izplūdušu, pūkainīgu pasauli ar krāsu pleķiem no mākslas darbiem, un tad atkal aizvēru acis un gulēju. tas nebija ilgi, bet tas bija labākais laiks kādā pēdējā laikā, tas bija, iespējams, pat labāk nekā braukt ar riteni gar krastmalu pret vēju ar sauli daugavā un zaļu lapiņu sajūtu gaisā. un no reizes reizē man tiešām šķiet, ka reality is bullshit un visskaistākie ir tieši tādi mirkļi, kad realitāte var būt, kas viņa grib būt, bet es esmu izplūdis pleķītis kaut kur tam visam pa vidu, un realitātei gar mani nav nekādas daļas.