viena lieta, ko es esmu iemācījusies terapijā un sarunās ar gudriem cilvēkiem, ir, ka tad, ja mani (vai kādu citu) kaut kas kaitina, tas gana bieži ir izcils izejas punkts, lai saprastu kaut ko svarīgu, kādu lietu, ko negribas atzīt.

piemēram, kad bija IM pirmais gads un man bija nenormāli grūti, es biju pārgurusi un depresijā, un es visu laiku CIETU, ilze man mēdza teikt, ka vispār jau es pati esmu tās ciešanas izvēlējusies un ka es varu to visu nedarīt, neciest utml, un mani tas drausmīgi, drausmīgi kaitināja, jo man likās - kādu sūdu tu man te stāsti, vot, būtu tu manā vietā, tu tā neteiktu, šis taču ir NEIZBĒGAMI un NEPĀRVARAMI, un BRIESMĪGI, un es esmu bezpalīdzīga šai situācijā, kāpēc tu šitā dari man pāri. bet tagad es ļoti labi saprotu, ka tas mani tik ļoti kaitināja tieši tāpēc, ka tā bija patiesība. tas nebija nekā objektīvi neizbēgami, es vienkārši īstenībā negribēju to izbeigt, jo es biju pārāk pieradusi būt "savā vietā", kura arī pirms IM bija tāda diezgan upura lomā, vienkārši IM deva man auglīgu augsni, kurā to izspēlēt pēc pilnas programmas, būt tam dzīves pie zemes nospiestajam nabadziņam.

un es atceros, kā man likās, ka, pirmkārt, mani ārējie ierobežojumi ir tādi, kas nekā nepieļauj manu ciešanu mazināšanu, jo tas, kas mani sāpina, ir ārpus manas kontroles, otrkārt, iemesls, kāpēc es nespēju reizēm izmainīt to, kas it kā ir manā kontrolē, ir tas, ka es nepietiekami cenšos, darot tās lietas, kuras biju izdomājusi, ka palīdzēs. problēma, protams, bija faktā, ka es centos pat pārāk daudz - es lēju ūdeni sietā un brīnījos, kāpēc tas visu laiku agrāk vai vēlāk paliek tukšs, lai vai cik ļoti ātri un smagi es nestrādātu, to ūdeni lejot.

un tikai tad, kad es pierunāju sevi atzīt, ka es varbūt daru nepareizi kaut ko citu, nevis to, ko esmu iedomājusies, ka varbūt mani resursi varētu tikt pielietoti labāk, un ka esmu iepērusies kaut kādā personiskā plūstošo smilšu atvarā, kas pats no sevis neatrisināsies, ja es turpināšu uz priekšu tāpat, es varēju pamazām pa mazam solītim sākt ieraudzīt un izmantot tās iespējas mainīt savu situāciju, kuras dzīve mums visiem dod. un pārliecība, ka šīs iespējas tiešām pastāv, bija viens no fundamentiem tam, lai beidzot atmestu sevis mocīšanu un nievāšanu, un novirzītu to enerģiju, kas šādā veidā atbrīvojās, uz iespēju meklēšanu un izmantošanu. un tas ir process, kas turpinās joprojām, kas turpināsies visu mūžu. un es to nekad nebūtu varējusi izdarīt, ja būtu spītīgi atteikusies pieņemt citu (savas terapeites, pelnufejas, Ilzes, authenticity, un vēlāk arī M.) palīdzību, ja es būtu atteikusies mēģināt, riskēt, izgāzties un mēģināt atkal, ja es būtu padevusies pie pirmajām (vai otrajām, trešajām, desmitajām, simtajām) grūtībām un pie pirmās (otrās, trešās, desmitās, simtās) sajūtas, ka šis ir bezjēdzīgi un pārāk grūti, un vispār, neiespējami.

jo tas ir iespējams, mainīt savu dzīvi uz labu, un tas ir tā vērts, bet tas nav ne vienkārši, ne viegli, ne ātri - un nav absolūti nekāda iemesla sevi nosodīt par to, ka tas neizdodas vienkārši, viegli vai ātri. ir normāli, ka procesā periodiski ir mirkļi, kuros nolaižas rokas un liekas, ka "vienkārši nē, nebūs", bet ir sev pēc iespējas jāatgādina, ka tā ir tikai sajūta, nevis patiesība. samīļot sevi par to, kas jau paveikts, atpūsties un atkal celties, lai mēģinātu vēlreiz - to es novēlu sev un visiem citiem, kuriem reizēm iet grūti, tātad, būtībā jau visiem, visiem.