man ir tik daudz, ko teikt par tiem datiem un citu info, ko uzzināju, šodien darbā klausoties EIGE konferenci par dzimtes līdztiesības indeksa pētījuma rezultātiem, liels prieks, ka šodien tāda nesaspringta diena, kas ļāva veltīt lielu daļu savas uzmanības konferencei, un tik žēl, ka tieši šodien ir īsā darba diena terapijas dēļ, kas nozīmē, ka palaidīšu garām pēdējo paneļdiskusiju par veselību.

mani šokē fakts, ka, salīdzinot dzimtes griezumā pieaugušo, kuri a)dzīvo vieni b)ir partnerattiecībās bez bērniem c)ir partnerattiecībās un ar bērniem d)ir vientuļie vecāki, finansiālo labklājību, vīriešiem, izskatās, praktiski nekas nemainās (neliels kritums, dzīvojot partnerattiecībās, kurās ir bērni), bet sievietēm finansiālā labklājība samazinās pat vienkārši dzīvojot partnerattiecībās (vienītī atšķirība ir 14%, pārī - 30%, pārī ar bērnu - 38%, starp vientuļajiem vecākiem - 40%). jā, es arī zinu anekdotiskos piemērus, kur ir otrādi, bet šie ir reāli dati, kurus man kaut kā roka neceļas apšaubīt. nejauši sanāca īsi apspriest šo tēmu arī ar kolēģi, un viņa teica, ka no viņas pieredzes esot pat tā, ka daļai viņas pazīstamo sieviešu partneris zināmā mērā pārņemot kontroli pār viņas ienākumu izlietojumu, piemēram, regulāri sievietei norādot, ka viņas alga netiks tērēta, lai humpalās iepirktu jaunu apģērbu, bet gan lai apmaksātu kopīgo kredītu, kas man vispār liekas atbaidoša patriarhijas vecākās versijas atrauga (jo, ja jau strāda un pelna abi, tad kāpēc kopīgo kredītu arī nevar maksāt uz pusēm?).

tāpat arī nomācošs ir fakts, ka jebkāda veida tālāki riska faktori (piemēram, invaliditāte, zems izglītības līmenis, piederība marginalizētai etniskai minoritātei u.c.) pēc datiem uzskatāmi atstāj daudz lielāku ietekmi uz sievietēm, nekā vīriešiem. bet visskumjākais - vairāki konferences dalībnieki norādīja uz faktu, ka pēdējās desmitgades laikā, salīdzinot ar laiku pirms tam, ir ticis paveikts nožēlojami maz, un tas nav tikai dabiskā "level-up" principa dēļ (ar katru līmeni nepieciešams savākt arvien vairāk XP, lai sasniegtu nākamo līmeni, pēc analoģijas - katram nākamajam sasniegumam nepieciešams ilgāks laiks un vairāk resursu; iemesls, kāpēc, sasniedzot zināmu līmeni, progress daudzās jomās šķietami "palēninās"). dažādas nepieciešamās pārmaiņas gluži vienkārši tiek kavētas, aizbildinoties ar faktu, ka pamata iestrādnes jau ir veiktas, tāpēc nekas vairāk jau īstenībā nav vajadzīgs - tā pati mūžsenā atruna, ka "sievietes taču var strādāt algotu darbu un vēlēt, ja kaut kas nepatīk, vienkārši maini darba vietu vai ej politikā" tā vietā, lai atbalstītu un virzītu nepieciešamās sistēmiskās pārmaiņas.

lai risinātu šīs problēmas, ir nepieciešams atbilstošs tiesiskais regulējums, taču, kā konferencē norādīja dalībniece no somijas, kas pati strādā ar likumprojektiem, daudz lielāka nozīme ir tam, vai un cik lielā mērā jau esošās likuma normas tiek ieviestas un pārbaudītas, jo likumi kā tādi jau neko daudz nedod. šeit, manuprāt, laba ilustrācija, lai gan ne gluži par to pašu tēmu, ir nesenais pētījums, kurā atklājies, ka teju puse LV uzskata, ka ir pieņemami izmantot miesassodus bērnu audzināšanā - lai gan likums pastāv, tas nav īsti "iedzīvināts" un nenotiek konsekventa, ilgtermiņa plānveidīga ļaužu informēšana (ko reāli diez vai viena tāda "dardedze" ar saviem ierobežotajiem resursiem varētu iznest, tur vajag valstiska līmeņa atbalstu un ieguldījumu). tāpat arī ar dažādām reāli sastopamām līdztiesības problēmām, kuras it kā likumā atrunātas (piemēram, atalgojuma atšķirība), bet realitātē pastāv, jo jomas, kurās vairākumā ir sievietes, joprojām tiek sliktāk atalgotas, un pat tajās bieži vien vadošajās (sekojoši - labāk apmaksātajās) pozīcijās atrodas vīrieši (te kā piemērs der kaut vai skolā superbieži sastopamā situācija, kur pedagogi ir gandrīz tikai sievietes, bet direktors - vīrietis). it kā nekas nav pretlikumīgi, bet pēc būtības problēma nav atrisināta. un LV, manuprāt, ir šādas tendences lielvalsts - mums ir neskaitāmi daudz piemēru dažādās jomās, kur regulējums it kā ir, kaut kas it kā tiek darīts, bet būtībā bieži tikai ķeksīša pēc, virspusēji, nedarot pēc būtības.

un tieši tāpēc man šķiet tik ārkārtīgi svarīgi runāt par to, ka, jā, mēs dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, un, nē, tas nav ne dabiski, ne labi, ne vajadzīgi, un, nē, dzimtes līdztiesības problēmas ne tuvu nav atrisinātas, un, nē, tas, ka tu vai es varbūt personiski ar tām nesaskaramies, nenozīmē, ka tās nav īstas vai nav svarīgas, un, nē, tas, ka citviet pasaulē ir sliktāk, nenozīmē, ka mums vajadzētu vienkārši priecāties par to, ka mums gan tā nav, un nesatraukties par lietām, kas joprojām nav atrisinātas pie mums.




(diskleimeris katram gadījumam: jā, dzimtes līdztiesības trūkums negatīvi ietekmē arī vīriešus, jo sevišķi fiziskās un garīgās veselības jomā (tādēļ arī žēl, ka nedzirdēšu diskusiju par šo), emocionālajās un bērnu aprūpes prasmēs un iespējās brīvi un komfortabli strādāt stereotipiski "sievišķīgās" profesijās vai nodarboties ar stereotipiski "sievišķīgiem" vaļaspriekiem, vai izpaust savā personībā stereotipiski "sievišķīgas" īpašības - kas viss arī ir svarīgi, bet ierakstā to neminu, jo šie jautājumi nebija tās konferences daļas, ko klausījos, galvenais fokuss, turklāt šīs problēmas arī tiktu efektīvi risinātas, novēršot patriarhālās sabiedrības sistēmas veidoto strukturālo vardarbību, kas dažādos veidos vēršas gan pret sievietēm, gan vīriešiem.)