mans prāts svešās vietās un sociālas situācijās nogurst daudz ātrāk, nekā mans ķermenis. es varu iet, braukt ar velo, peldēt, rāpties un darīt citas ķermeniskas lietas daudz ilgāk, nekā klejot pa kafejnīcām un bāriem.

reizēm tas man liek justies defektīvai, bet man šķiet, ka es vienkārši patiesībā esmu maigi introverta. kas nenozīmē, ka man nepatīk socializēties vai ka es varētu/gribētu izteikt pilnībā bez cilvēkiem, vai arī, ka man ir vienmēr problēmas ar svešiem cilvēkiem: tas nozīmē tikai to, ka sociālas aktivitātes gandrīz vienmēr patērē vairāk enerģijas, nekā es no tā iegūstu. izņēmums ir mijiedarbība ar M. un pāris īpaši tuvām draudzenēm konkrētos kontekstos un noskaņojumos, satiekoties divatā.

mani nogurdina arī dažādu spilgtu iespaidu apstrāde, un man ļoti vajag laiku vienatnē, kad sagremot savas pieredzes - un kaut kad pēc tam es varu un gribu ar to dalīties. reizēm tai apstrādei pietiek arī ar mirkli un tas var notikt neesot fiziski vienai, bet, jo vairāk iespaidu, jo lielāka iespēja, ka man patiešām vajadzēs vienkārši pasēdēt pašai ar sevi. un es nedomāju, ka šis ir tāpēc, ka es kaut kā neefektīvi apstrādātu informāciju, es domāju, ka ir tieši otrādi. es domāju arī, ka ir ļoti iespējams, ka es no tās pašas vides uztveru daudz vairāk, nekā daudzi citi cilvēki, ko pazīstu. jāizlasa laikam kaut kad tā HSP grāmata, ja atcerēšos/atradīšu nosaukumu.

tāpēc es šovakar mierīgi sēžu dzīvoklī ar tēju un grāmatu pēc relaksējošas, vienkāršas workout routine, kamēr biedri apmeklē jau septīto vai astoto bāru divu dienu laikā. un mums visiem ir labi.