laikam būšu iemācījusies cīnīties un aizstāvēt savas intereses.

vakar vakarā gandrīz līdz pusnaktij gatavoju našķus 12.klasei ar ko šodien bija paredzēta pēdējā kulturoloģijas stunda šai mācību gadā, taču šorīt, ierodoties skolā, uzzināju, ka neviens nav papūlējies mani informēt par to, ka vēstures skolotājs viņus šodien ved kaut kādā mācību ekskursijā un mūsu stunda nenotiek. gribot negribot nācās apraudāties, jo pēdējā mācību stunda ir svarīga ne tikai man kā profesionālim (jāsaņem atgriezeniskā saite no skolēniem par mācību gadu - izpratni, motivāciju, klases atmosfēru, metožu efektivitāti un satura jēgpilnumu), bet arī tīri cilvēciski, man tie skolēni ir nozīmīgi un mīļi, un gribas atvadīties. tad nu pēc stundām ar 11.klasi devos pie mācību pārzines jautāt, kā varētu vienoties par kādiem mehānismiem, kas palīdz novērst šādu situāciju veidošanos nākotnē, un paust savu sašutumu. gribēju iet dusmīga, bet īsti nesanāca, jo sabēdājos un nobirdināju pāris asariņas, bet tad saņēmos un - voila! - dabūju vēstures skolotāja ceturtdienas stundu vietā, tomēr būs man mana pēdējā atvadu stunda.

(seko tangenss)
bet vispār tās skolas situācijas sakarā šizīgākais moments bija, kad es spītīgi slaucīju asaras, un 12.klases audzinātāja mani apkampa un teica - "neraudi, meitiņ, viņi taču nav tā vērti".

teicu, ka viņai varbūt ir citādāk, jo satiek katru dienu, bet man ir gan tā vērti.

un vēl pilnīgi visas iesaistītās skolas darbinieces (viena skolotāja un divas sievietes no administrācijas) man ļoti uzmācīgi un operatīvi deva kaut kādus saldumus (kurus es neēdu, jo visas kaut kādas piena šokolādes utml). tas šķita dīvaini.