šodien ir tā lielo debesu sajūta, kas parasti mani piemeklē tikai laukos un galvenokārt vasarā. tāda saasināta plašuma uztvere, kad redzesloks, šķiet, pēkšņi ir zaudējis daļu robežu, un, pat nepagriežot galvu, ar pakausi var just, ka debesis nevis vienkārši ir, bet stiepjas pāri ar kaut kādu tādu mūžīgās izplešanās kvalitāti. ka tālums ir teju ar roku tverams, bezgalība ir tepat, es esmu daļa no tā visa un reizē arī es pats, mazs punktiņš uz ielas, kas ar seju pret debesīm smejas.

pēc skolas atbraucu mājās, paēdu, nokomentēju pāris skolēnu esejas, palasīju grāmatu un ielīdu nosnausties. sapnī briesmas un bailes transformējās mierā un priekā: biju iekritusi bedrē, kur bija liels suns, no kura centos bēgt, jo tam it kā bija sargsuņa funkcija, tāpēc baidījos, ka tas man uzbruks, bet suns auga lielāks un lielāks, sasniedzot gandrīz zirga izmēru, un spēja mani aizsniegt un pārķert, kamēr rāpos augšā pa salauztām trepēm, kas veda no bedres ārā. un tad izrādījās, ka tas ir draudzīgs un mīļš pret mani, es bužināju viņa spalvu, un tas laizīja man ausi. pēc tam es tomēr no bedres izrāpos. pamodos pirms pulksten trijiem un kādu brīdi vienkārši skatījos griestos, tad piecēlos, pagatavoju kakao ar šķipsniņu kafijas (mundrumam. tieši tik nedaudz, lai nevar īpaši just garšu), ko vēlāk izgāzu pa dīvānu, un pagatavojos rītdienas intervijai. tad internetā nopirku grāmatu, veltīju daudz laika, lai izvēlētos, ko vilkšu mugurā, pārģērbos divas reizes un sabildēju selfijus ar izvēlēto ietērpu - tā, lai man pašai būtu sajūta, ka izskatos jauki. un tagad es braucu uz mēģinājumu, un pa ceļam ieiešu dabas stacijā pēc garšīgā čedara smēriņa un citiem produktiem. es ticu, ka mēģinājums​ būs ļoti foršs, un es jau domāju, kā vakarā ēdīšu "siermaizīti". es gribētu, lai šī diena beidzas tikpat mierīgi un priecīgi, kā jūtos tagad. bet vēl vairāk es gribētu tā justies arī rīt.