šī ir apzināti un ļoti mērķtiecīgi attīstīta prakse, jo man vispār ir ļoti sarežģītas attiecības ar ēdienu.

un pirms diviem gadiem, aizbildinoties ar darba stresu, ~veselu gadu nodzīvoju, ēdot praktiski tikai kājās stāvot, kaut kur pa ceļam, bieži vien - tikai reizi dienā, gandrīz tikai gatavos produktus vai rupjmaizi. izņemot, protams, reizes, kad bija jāiet kaut kur ciemos vai kad saņēmos ēst kaut kur ārpus mājas, arī visbiežāk tādēļ, ka sarunāta tikšanās ar kādu. bet tas nenotika pārāk bieži.

tagad cenšos sev vienmēr atgādināt, kā normāls ēdiens ir nevis luksuss, bet gan pamata nepieciešamība. man gan liekas, ka griķi ar maltās gaļas mērci vai makaroni ar sieru ir gluži normāls ēdiens, jo sevišķi vēl, ja piemet kādu salātu!