eju mierīgi pa tumšu ielu, iegrimusi savās domās, pretī nāk divi jauni vīrieši. kad mūsu atstatums sarucis līdz diviem, trim soļiem, viens no viņiem pēkšņi izlec uz ceļa man tieši priekšā, ar izplestām rokām bloķējot iespēju paiet garām, un nokliedzas ČAU. satrūkstos, esmu spiesta apstāties un paskatīties uz šo cilvēku, lai pārliecinātos, vai gadījumā tas tiešām nav kāds, ko pazīstu, esmu pārliecināta, ka mana seja ieņēmusi neitrālāko no izteiksmēm, uz kādu esmu spējīga, seju, kas neizsaka pilnīgi neko, izņemot "esmu nekaitīgs", mazāk nekā metra attālumā no manis ir riebīgs ģīmis, kuru nekad neesmu redzējusi, viņam ir sīkas, samiegtas acis un šķirba starp zobiem (ko, iespējams, normāli ar šādu cilvēku iepazīstoties pieklājīgos apstākļos, uzskatītu par interesantu un pat ļoti mīlīgu vizuālā tēla elementu), viņš saka ŅEHEHEHEH PASMAIDĪJI, TAS LABI!, es sagriežos sāniski un paspraucos viņam garām, iebrienot kupenā, atgriežos savā normālajā soļošanas ātrumā, nē, soļoju mazliet ātrāk, es nesmaidu. domāju, vai patiešām manu sejas izteiksmi varēja tulkot kā smaidu, pusi sejas tāpat nosedz šalle, vēl daļu - kapuce, pamazām sāku šaubīties par sevi, bet ja nu tiešām pati neapzinos kādas nekontrolētas reakcijas, un man metas nedaudz nelabi no šīs domas, tā nevar būt taisnība. neatskatos un priecājos, ka turpat jau tirgus un pieturas, citi cilvēki. cenšos nedomāt par to, ko man šī situācija atgādina.
nekas tāds.
bet, mīļie vīrieši, nedariet tā. tas nav ne forši, ne uzjautrinoši, tas neliks meitenei smaidīt un tas nedos jums neko labu. es gan arī saprotu, ka ciba nav vieta, kur šāds "uzsaukums" varētu atrast savu mērķauditoriju, bet nu, būsim godīgi, es pieņemu, ka lielākoties jau tas nevienu, kurš šādi varētu rīkoties, tāpat neuzrunātu. bet nu. nekas tāds. vai ne?
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on January 9th, 2017 at 09:39 pm
nekas tāds