vakar biju ar mesija uz nacionālo teātri, kur noskatījāmies ibsena "mežapīli".

ja man prasītu, es principā varētu to apkopot vienā teikumā - pusaudze nošaujas, jo viņas tēvs ir tirliņš, kura labākais draugs ir psihopāts , un atkal tik ļoti figurēja vecā, labā tēma par cilvēkiem, kuri negrib risināt paši savas problēmas, tāpēc metas virsū citiem "palīdzēt" un procesā visiem visu sapiš (izņemot varbūt sevi pašu). kas man likās interesanti - ņemot vērā, ka neesmu ne lasījusi lugu, ne redzējusi to kādā citā iestudējumā, grūti teikt, vai tas nav neizbēgams elements, bet daudz domāju par to, kāpēc galvenais notikumu virzītājspēks, grēgerss verle, uzreiz ir tēlots kā patiešām nepatīkams tips, un neizbēgami atstāj psihopāta iespaidu. vai tas ir ietverts ibsena idejā, vai arī mērķtiecīgi darīts teātrī, lai skatītājam vieglāk? jo es iedomājos šo pašu stāstu, tikai tādu, kur vēl arī šis personāžs ir tāds, par kuru ir sajūta, ka tas ir savā būtībā labs un jauks, un gribētos, lai viņam viss izdodas, cik mokošāk tad būtu skatīties uz notiekošo.

tagad gribu kaut kad noskatīties arī filmu: http://imdb.com/title/tt3922816/