šodien pēcpusdienā ielīdu zem segas darbā uz dīvāniņa 20 min nosnausties, kolēģe garāmejot noglaudīja man galvu, bija tik silti un lēni un mierīgi, es jutos kā plūstoša krāsa, kā mazs zvēriņš, kā mīksta sūna, aiz laimes gandrīz apraudājos

vēlāk vakarā uz deju grīdas bija pavisam cits prieks, eksplozīvs un košs, es jutos jauna, skaista un bezgalīgi dzīva

nevar noliegt, ir diezgan brīnumaini būt īstam cilvēkam

paldies

šodien, savukārt, jau kopš paša rīta gandrīz visu laiku šķiet, ka izplūdīšu skumju asarās.

sēžot zīmju valodas darbnīcā, domāju, ka tas varbūt no bada, jo būtībā nekas nebija ēsts vismaz 16h, un nācās iet prom, lai paēstu - bet arī ļoti garšīgās brokastis/pusdienas sprūst rīklē, nevardarbības grāmata liek asarām sariesties acīs, domas par dienas (FORŠAJIEM!) tālākajiem plāniem raisa vēlmi sākt šņukstēt un sakņupt zem galda.

man ir aizdomas, ka es vienkārši esmu ļoti, ļoti nogurusi, un man būtu jāiet gulēt. vēl tikai pāris stundas. to mēs varam, vai ne, to mēs varam.

UPD: nu re, kad pamostos no miega, viss atkal ir labi