atvaļinājuma laikā es daudz domāju par vardarbību un to, cik bieži, šķiet, LV cilvēki rīkojas vardarbīgi, par to vispār nereflektējot, pat nepamanot. jo sevišķi tas attiecas uz emocionālo vardarbību - uz to, cik viegli cilvēki ir gatavi pieņemt, ka kliegt uz citiem ir normāli, ka pasīvā agresija ir normāli, ka reaģēt uz kritiku ar personīgiem apvainojumiem ir normāli utt. un principā jau var saprast, no kurienes tas nāk, jo mūsu sabiedrība kopumā ir ļoti toleranta pret vardarbību (ak, ja vien šāda tolerance būtu arī pret centieniem vardarbību apkarot, haha), un tas nāk gan no visādiem stereotipiskiem priekšstatiem par, piemēram, dzimtes lomām un (varas) attiecībām, gan pieredzes skolā, kur kliegšanu joprojām uzskata par pašsaprotamu disciplinēšanas paņēmienu, un bieži vien arī ģimenē, kur no paaudzes paaudzē tiek nodoti vardarbīgas komunikācijas modeļi, dažkārt komplektā ar atvainošanos par savu uzvedību (tai pat laikā to nemainot un turpinot tāpat). tas ir skumji, cik sarežģīti ir šo risināt, jo šī ir viena no lietām, kas sevi tik veiksmīgi atražo, ka pilnīgi nelabi metas.
piešņauktā salvete | nošķaudīties