vakar es redzēju, kā sieviete, kas uz veikalu atnākusi ar savu auduma maisiņu (yay!) pērk kāpostgalvu. kāposts jau veikalā bija ietīts pārtikas plēvē, bet viņa vēl rūpīgi to iekrāmēja divos mazajos plastmasas maisiņos, pirms ielikt savā auduma maisiņā. es biju nepatīkami pārsteigta, jo it kā taču problēma ar mazajiem maisiņiem (tas, ka viņus diemžēl nekādi nevar pārstrādāt) ir tikusi aktualizēta pēdējā laikā diezgan plaši. taču vispār man šķiet, ka laikam jau nav nekāda labuma no kampaņām pret mazajiem maisiņiem, ja informatīvi materiāli netiek izlikti vietās, kur cilvēki tiešām tos maisiņus jēgā un bezjēgā ņem. varētu labāk uztaisīt pie kasēm un sveramo produktu nodaļām tādu kaut kādu shēmu, pēc kuras ērti izvērtēt, vai tiešām to maisiņu vajag (jo reizēm jau principā tiešām, tiešām vajag, kamēr mums īsti neļauj uz lielveikalu nākt ar savām kastītēm un burciņām - tiem, kas pērk, piemēram, zivis vai gaļu, vai kaut ko citu slapju, jau nu noteikti) un kaut kādas atgādnes, ka maisiņu, kurā iebēri konfektes vai riekstus pagājušajā iepirkšanās reizē, vari nākamreiz ņemt līdzi un izmantot šim pašam nolūkam atkal.

gāju pa ielu, klausījos lielajās ausīs, kuras vēl arī izolē skaņu no ārpuses, mūziku tik skaļi, lai +/- nomāktu ielas trokšņus (uz kādiem 40%). pēkšņi cauri visam tam dzirdu kaut kādu drausmīgu tucinieku, turklāt nešķiet, ka tas varētu nākt no blakus esošās ēkas, jo esmu pie Swedbank. pēc brīža saprotu, ka šī kaitinošā skaņa man seko, un identificēju trīs jauniešus, kas iet aiz manis, ar vienam plecā pakārtu tumbiņu. atskatos, saviebjos, domāju, OK, iešu ātrāk. bet tā mūzika kļūst arvien kaitinošāka, līdz es neizturēju, noņēmu austiņas, pagriezos un lūdzu viņiem, lai pagriež klusāk. man likās, ka viņi tiešām tā izdarīja, bet tad izrādījās, ka laikam tikai izslēguši, lai dzirdētu, ko saku, jo pēc brīža pretīgā skaņa atgriezās jaunā spēkā un es, dusmās kūpēdama, šķērsoju ielu (lai gan man vajadzēja būt tieši tajā ielas pusē, pa kuru gāju).

tad atgādināju sev, ka sīkums vien ir un ka situāciju taču esmu atrisinājusi, neviens man vairs netraucē, paskatījos pulkstenī, nopriecājos, ka precīzi paspēšu uz transportu, jo līdz tam vēl 7min. un tad tas transports aizbrauca man deguna priekšā vai nu 5min par agru, vai, ja nu pēkšņi tas bija iepriekšējais, ar 10min kavēšanos. bet es te tagad stāvu jau 15min un esmu dusmīga.

kādreiz, kad es būšu ļoti bagāta (maz ticams, bet nu, sapņot ja nevienam nav liegts) man būs māja ar lielu pagrabu, kurā būs garš baseins.

esmu secinājusi, ka peldot es vairs nespēju dusmoties, un arī bēdāties ne, jau pēc pirmā apļa viss pakāpeniski, bet diezgan ātri atkāpjas, mans prāts ir tīrs un skaidrs, es ne par ko nedomāju, es klausos savu elpu un ūdens guldzēšanu, reizēm, ja blakus celiņos notiek ūdens aerobika, mūzikas ritmisko dunēšanu, ko laiku pa laikam pārtrauc spalgi treneres izsaucieni, es jūtu ūdens pretestību, savu kustību ritmu, kurš pēc kāda laika, nedaudz nogurstot, kļūst lēnāks, tad atkal ātrāks, jo vienmēr nolemju par labu "beigu uzrāvienam", jūtu spiedienu krūtīs un vaigos, spēcīgi izpūšot elpu, reizēm jūtu, kā pamazām sāk sūrstēt acis, redzu izplūdušu gaismu un varavīkšņainas līnijas ap lampām, ja izlemju papeldēt uz muguras, nekas nav steidzams, nekas nav svarīgāks par šo brīdi un mani tajā. es vienkārši peldu.