šonakt sapnī kopā ar kādu ar auto iebraucu ezerā, un tas ātri grima, kamēr vēl bijām iekšā. bet tad, kad bijām jau gandrīz pašā ezera dibenā, mēs vienkārši izlīdām pa logu ar visām drošības jostām vēl pār plecu, atspērāmies pret ezera dibenu un lecām - un aiz inerces mašīna parāvās mums līdzi un kā tāda pret ezera dibenu atsitusies kaučuka bumbiņa traucās uz augšu. pa vidu mums nācās vēl nedaudz paspirināties ar kājām un rokām, man bija bail, ka tomēr nesanāks, un ne tikai nogrims mašīna, bet mēs arī noslīksim - un tad mana uz augšu izstieptā roka jau bija ārā no ūdens, un mums bija izdevies iznirt ar visu mašīnu. es domāju, ka mana zemapziņa man šādi stāsta, ka viss būs kārtībā, vajag tikai noticēt, ka ir jēga atsperties.

"I think one of the core things that makes us suffer is the assumption that if someone does something different from what you’re doing, then that means they’re criticizing you,” said Addie.

jā, lūk, man arī reizēm mēdz likties, ka tad, ja man tuvi cilvēki kaut ko fundamentāli svarīgu dara citādi un skaidri nesaka, ka tas, kā daru es, arī ir normāli, tas implicīti kritizē to, kā es daru šo pašu lietu. es pat zinu, kāpēc tā ir, tās ir vecā labā bērnībā apgūtā "bet kā ir pareizi? ja nebūs pareizi, mani sodīs" coping mehānisma atraugas. manā ideālajā pasaulē, protams, "pareizi" zaudētu savu milzīgo nozīmi, un pēdējo divu gadu laikā es esmu piedzīvojusi lielu progresu tajā, kā vispār definēju "pareizi", bet ir skaidrs, ka apgūt tādu modeli, kurā "pareizi" kā tāds vispār nav īpaši aktuāli, prasīs vēl daudz laika un darba.