cukursēne
12 June 2017 @ 03:44 pm
 
man liekas interesanti, ka, jo vairāk es atklāti saku, ko jūtu, jo mazāk tas ikreiz saistīts ar kaut kādiem milzīgiem pārdzīvojumiem vai mēģinājumiem kādu padarīt atbildīgu par manām sajūtām, jo vairāk tā šķiet vienkārši normāla realitātes daļa. bet tikai šodien tā pa īstam attapos, ka ar to mūsu latviešu kultūru, kurā visu laiku viss ir vienkārši "normāli" un cilvēki lielākoties kaut ko saka tikai tad, kad "vairs nevar izturēt", tas var izskatīties tieši otrādi, pēc kaut kāda lielāka dramatisma, un tas mani nedaudz uztrauc.

bet tad es atceros, ka es arī jutos (iespējams) līdzīgi, kad vēl nebiju pieradusi pie [info]saldumi līdzīgās prakses, un kritu iekšējā panikā, kad viņa, piemēram, teica, ka ir neapmierināta/dusmīga, kad jāpārceļ tikšanās, jo man likās, ka man no tā obligāti būtu bijis jāvar izvairīties, un ka tagad man jājūtas vainīgai. bet tā nemaz nav - cilvēki mijiedarbojas un visu laiku kaut kā jūtas, reaģē viens uz otru un kontekstu, un tās emocijas ir ļoti dažādas, un tas ir pilnīgi OK. nav nekas slikts just plašu emociju spektru un to atzīt, un nav arī nekas slikts izraisīt citos plašu emociju spektru.

tai pat laikā, nekas no šī nav vienkārši. un es joprojām visu laiku apšaubu, vai man tiešām ir tiesības godīgi pastāvēt pasaulē, reaģēt arī kaut kā negatīvi un izraisīt citos negatīvās reakcijas.

un, protams, tas arī nenozīmē, ka var vai vajadzētu rīkoties pilnīgi neapdomīgi un apzināti radīt negatīvus pārdzīvojumus, kas atkal ir jautājums par līdzsvaru un to, kā izvērtēt situāciju un savu perspektīvu, un tā arī ir nozīmīga tēma, par ko domāt. bet pagaidām mana pieredze liecina, ka godīgums par savu pieredzi pat veicina vēlmi un spēju empatizēt.