cukursēne
11 December 2016 @ 02:16 am
Balle. Balle! Ziemassvētku balle.  
ieguvu balvu nominācijā "skolēns, kam nekad nav līdzi maiņas apavu", kas bija nedaudz ironiski, jo šī bija viena no tām ļoti retajām reizēm, kad biju nevis ar basām kājām, bet gan kostīmam piemeklējusi kontekstā pēc iespējas bezgaumīgus apavus (botas. jo 90ajos, kas ir tas laiks, kas man saistās ar skolas eglītēm, skolēnu vidū bija riktīgi stilīgi pie princešu kleitām vilkt botas).

bet, kā pasākuma organizētā daļa beidzās, tā apavi un zeķes, protams, devās pelnītā atpūtā, bet pēdas - uz deju grīdu. un tas viss bija tik neiedomājami priecīgi. reizēm man šķiet, ka esmu dzimusi, lai dziedātu un dejotu, un tas arī ir viss, ko man principā vajadzētu darīt. bet tad es atceros visas tās citas lietas, kuras arī gribu darīt, un atkal šo domu aizmirstu.

un šodiena ir bijusi tik ārkārtīgi gara. un es esmu tik pateicīga, ka viss plānotais efektīvi izdevās, un es nejutos pārgurusi un dusmīga vai nobēdājusies.
 
 
cukursēne
11 December 2016 @ 05:18 pm
atkārtošana ir zināšanu māte  
"You are in a relationship with yourself. That means you have to validate your own emotions. You have to stop dismissing your emotions, you have to stop disapproving of your emotions, you have to stop expecting yourself to feel differently than you actually feel. (..) Never be ashamed of how you feel. The way you feel is valid. If you are having an emotion, there is always a good reason why you're having that emotion, so don't let anyone tell you how you should or should not feel. You deserve to have a relationship where feelings matter. And the best way to get into that relationship is to decide that your emotions matter, to you."

nemaz ne tik ezotēriski

[info]saldumi bija nokomentējusi, ka šis ir ļoti ezotēriski, tāpēc no sākuma nemaz neskatījos (un atceros arī, ka man jau iepriekš, kad kaut ko no viņas ieteica laikam [info]elpa, pret šo lēdiju bija kādi ezotēriskuma izraisīti iebildumi), bet šeit vēstījuma centrā patiesībā, manuprāt, nemaz nav ezotēriskais aspekts, un video ļoti vienkāršā, samērā strukturētā veidā atgādina dažas ļoti svarīgas lietas par to, kā apmierināt savas un citu emocionālās vajadzības. lai gan principā man ne pārāk patīk šīs sievietes izteiksmes veids (tie cheesy foni, ak jel, tāpēc principā spēju šo panest tikai uz to neskatoties), šo gribas pieglabāt, ja nu kaut kad nepieciešams kā atgādne, jo ar to savu "nepieņemamo" emociju nenosodīšanu man joprojām ir, kā ir.