cukursēne
23 August 2016 @ 01:47 pm
 
redzu tos cepienus, un man gribas tikai atkārtot to, ko ne pārāk sen jau rakstīju pie [info]french_mime - man liekas, pats svarīgākais šajā ir apzināties, ka pasaulē ir tik daudz problēmu un netaisnību, pret kurām cīnīties, ka nevienam cilvēkam, pat tad, ja viņš tam ziedo visu savu mūžu, nav iespējams aptvert tās visas, un vienmēr ir kaut kas jāizvēlas. mēs katrs izvēlamies, kuras cīņas uzņemties, un kuras - nē. tāpēc varbūt labāk tā vietā, lai tērētu savu enerģiju, mēģinot pārliecināt citus, ka viņu cīņa ir bezjēdzīga un stulba vai ka mana cīņa ir labāka, vai ka vislabāk ir necīnīties par neko, varētu biežāk vienkārši pieņemt savas un citu izvēles un darīt labāko, kas paša spēkos, lai strādātu sava izvēlētā mērķa labad. vajadzības gadījumā citiem īsi paskaidrojot, kāpēc esi izvēlējies tieši šo problēmu (bet bez nepieciešamības šo skaidrojumu nostādīt universālas patiesības, kas der un jāpieņem visiem, lomā), apzinoties, ka par spīti visiem pamatojumiem, izšķirošais faktors tomēr ir personiskā izvēle.

es daudz domāju par to, cik izplatīta ir vēlēšanās problēmas kaut kā salikt hierarhijā, pierādīt, ka ir kaut kāda viennozīmīga, objektīva secība, kādā tās vajadzētu prioretizēt. nezinu, kāda ir atbilde uz šo, bet man šķiet, ka tādu algoritmu ir grūti nodrošināt, jo neviena no šīm problēmām neeksistē vakuumā, bet gan mainīgā sociopolitiskajā un vēsturiskajā kontekstā.

tomēr reizēm ir vieglāk identificēt problēmu, kas kādā brīdī kļūst aktuālāka - kaut vai vienkārši tāpēc, ka noticis kaut kas kontekstā, kas to smagi pasliktina vai padara redzamāku, vai arī ir izdevies veiksmīgi samazināt kādu citu problēmu ietekmi uz cilvēku dzīvi. protams, arī šī aktualitāte var būt ļoti relatīva, piemēram, gadījumos, kad konteksts ierobežo cilvēka redzesloku, rīcībspēju un citus apsvērumus. teiksim - jā, bēgļu krīze visdrīzāk nav aktuālākā problēma dienvidamerikas kalnu iedzīvotāju kopienu vidū. bet mūsu priviliģētajā pozīcijā - atrodoties ES, dzīvojot samērā brīvā un plašā informācijas telpā, lielā mērā drošos apstākļos - lielākoties, izmatojot tādus dažādus kritērijus kā skarto cilvēku skaits, viņu pašu rīcībspēja vai tās ierobežojumi problēmas risināšanai, sistēmiska palīdzības potenciāla esamība vai tā trūkums, problēmas ilgtspējība (t.i. - vai tā ir problēma, kura ar laiku var saasināties tiktāl, ka risināšana būs nesamērīgi sarežģītāka, nekā iejaucoties tūlītēji; šeit man uzreiz prātā nāk salīdzinājumi ar slimībām, kuru ārstēšana kļūst neiespējama, kad tās progresējušas līdz konkrētam stāvoklim, kuru būtu bijis iespējams novērst, laicīgi sākot ārstēšanu) un citi aspekti, kuri uzreiz tagad neienāk prātā, var nonākt pie ne objektīvas ranžēšanas sistēmas, bet visai pamatota un vērā ņemama "problēmas aktualitātes pastiprinātāja" efekta. kas, protams, automātiski nenozīmē, ka obligāti visiem jāizvēlās uzreiz cīnīties šīs problēmas novēršanas labā, jo katram ir savi apsvērumi un situācija, kas var nepieļaut aktīvu iesaistīšanos, bet domāju, ka varētu būt izmantojams kā skaidrojums biežākai cilvēku izvēlei konkrētajai problēmai pievērsties un varbūt arī pietiekams pamatojums vismaz netraucēt tiem, kas izvēlējušies tā darīt.

protams, viens nav cīnītājs un katram gribas piepulcēt sev sekotājus atbalstam, bet man ir aizdomas, ka vislabāk to izdarīt caur personisko piemēru, jo, kā rāda liela daļa diskusiju, tās bieži vien tik un tā nav pārāk produktīvas sapratnes veidošanā.

māja