pamanīju, ka es esmu sākusi vēl vairāk reaģēt uz ar mani tieši nesaistītām lietām, kas notiek man pārredzamā apkārtējā vidē.

nu, līdzīgi kā es gandrīz vienmēr, redzot cilvēku, kuram šķietami nav lāgā - teiksim, guļ uz zemes vai kaut kā dezorientēti sēž, ja cilvēks ir viens pats, pieeju apjautāties, vai nevajag palīdzību, jo, by gods, es zinu, cik svarīgi tas var būt, pēdējā laikā esmu pamanījusi vairākas epizodes, kur svešam cilvēkam, kurš uz ielas vai kāpņu telpā paklūp vai aiz kā aizķeras, vai ko nomet, bez jebkāda vai-šitas-būs-pieklājīgi filtra jautāju, vai viss ir kārtībā. tāpat šovakar - pedāļoju mājup, un skatos - ceļa malā zālājā piestutēts ritenis, gaismiņa mirgo, blakus pie koka divi zēni, viens ar ķiveri galvā, otrs, mazāks, piespiests pie koka, puika ar ķiveri tur viņa roku aiz muguras, kaut ko saka. piebraucu, piebremzēju, pajautāju sīkajam, vai viss ok - abi smejas, jā, viss labi, tikai spēlējamies.

un es nevaru saprast, ko šis nozīmē, nemaz nerunājot par to, lai izvērtētu, vai tas ir labi, vai slikti. bet, iespējams, tas arī ir kaut kāds tāds brieduma blakusefekts, kaut kāda neapzināta fona sajūta, ka principā ir vērts iesaistīties, ka es varbūt arī varu palīdzēt situācijām atrisināties, ja kādam tas nepieciešams.

es mēdzu miegot ciet just bailes, satrūkties no lietām, kas pēkšņi parādās acu priekšā vai citādi materializējas. tām pat nav jābūt biedējošām lietām pašam par sevi, un es īsti nezinu, kāpēc tā ir, zinu tikai, ka, jo lielāks nogurums, jo aktuālāka šī problēma un citi līdzīgi teju-sapņu (d)efekti ir, kulminējot manis te jau reiz aprakstītajā mokošajā pamatīgas pārstimulācijas stāvoklī.

šonakt ir tā, ka nevaru iemigt, jo dzirdu cilvēku balsis. es nesaprotu, ko tās saka, bet jūtu caur balss toni un dinamiku paustas dažādas ļoti spēcīgas emocijas - dusmas, pārsteigumu, bēdas, nosodījumu, maigumu, raizes

biju izdomājusi braukt uz to komētu, tagad pa ceļam pati aizlidoju kā komēta, jo peļķes bija efektīvi paslēpušas mega bedri. tagad stāvu te daugavgrīvas šosejas malā visa tāda slapja, nobrāztiem ceļgaliem, dubļainu jaciņu un svārkiem, drusku smejos, kā man veicas, jo mani neviens nesabrauca, un nevaru izdomāt, vai teikt pasākumam fuck it un iekāpt autobusā atpakaļ uz centru un braukt mājās, vai būt diženai piedzīvojumu gara pārņemtai jaunkundzei un traukties uz priekšu. laikam jau vienīgais, kāpēc tiešām gribēt braukt, ir tādas dusmas par to, ka pēc kopumā diezgan nomokošas dienas saņēmos braukt, un tagad tik viegli atkāpties?!? varbūt esmu kaut kādā mazliet šoka stāvoklī un tāpēc nevaru saprast. nez, ko es nožēlotu vairāk.

kamēr šito rakstīju, uznāca mazliet raudamsajūta.

doma, ka es tur aizbraukšu, un tur būs bars ar priecīgiem cilvēkiem, bet es - viena un dubļaina, un nosalusi,goda vārds, neiedvesmo.