cukursēne ([info]saccharomyces) wrote on July 8th, 2016 at 12:43 am
you ok?
pamanīju, ka es esmu sākusi vēl vairāk reaģēt uz ar mani tieši nesaistītām lietām, kas notiek man pārredzamā apkārtējā vidē.

nu, līdzīgi kā es gandrīz vienmēr, redzot cilvēku, kuram šķietami nav lāgā - teiksim, guļ uz zemes vai kaut kā dezorientēti sēž, ja cilvēks ir viens pats, pieeju apjautāties, vai nevajag palīdzību, jo, by gods, es zinu, cik svarīgi tas var būt, pēdējā laikā esmu pamanījusi vairākas epizodes, kur svešam cilvēkam, kurš uz ielas vai kāpņu telpā paklūp vai aiz kā aizķeras, vai ko nomet, bez jebkāda vai-šitas-būs-pieklājīgi filtra jautāju, vai viss ir kārtībā. tāpat šovakar - pedāļoju mājup, un skatos - ceļa malā zālājā piestutēts ritenis, gaismiņa mirgo, blakus pie koka divi zēni, viens ar ķiveri galvā, otrs, mazāks, piespiests pie koka, puika ar ķiveri tur viņa roku aiz muguras, kaut ko saka. piebraucu, piebremzēju, pajautāju sīkajam, vai viss ok - abi smejas, jā, viss labi, tikai spēlējamies.

un es nevaru saprast, ko šis nozīmē, nemaz nerunājot par to, lai izvērtētu, vai tas ir labi, vai slikti. bet, iespējams, tas arī ir kaut kāds tāds brieduma blakusefekts, kaut kāda neapzināta fona sajūta, ka principā ir vērts iesaistīties, ka es varbūt arī varu palīdzēt situācijām atrisināties, ja kādam tas nepieciešams.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: