es būtībā katru rītu, kopš par nokļūšanu darbā laikā galvenokārt nav jāraizējas, attopos autobusa pieturā jūsmojot.
es nezinu, kā jums, bet mani vienmēr ir diezgan ļoti fascinējusi garas zāles un vēja saspēle, un pēdējās nedēļās tieši ir bijis daudz piemērota laika, lai šo varētu nedaudz pabaudīt pilnā krāšņumā. es kaut kā nevaru un nevaru beigt brīnīties par to, kā tas nākas, cik atšķirīgi dažādu veidu būtnes reaģē uz vēju. visi augi kustas, ar dažādu paļāvības līmeni, bet vienmēr kustas, un tad es reizēm jūtu tādu izteiktu dzīves ritējuma sajūtu, tādu straumes apziņu, un domāju par to, kā cilvēki spītīgi iet pret vēju, un tikai tad, ja viņiem ir nesavākti pietiekami gari mati vai apģērbs, tas nodod arī viņu negribīgo paļāvību. šis varbūt skan drusku debili, bet es arī gandrīz vienmēr, neatkarīgi no sākotnējā noskaņojuma, izjūtu tādu neizbēgamu, lēni intensīvu prieku, vērojot tās augu kustības, es dievinu to, cik dažādi zaļš viss ir. šodien, to kārtējo reizi konstatējot, sapratu, ka man varbūt vajadzētu drūmības laikā skatīties uz zāli, gada vēsākajā laikā - zāles foto vai varbūt labāk video (lai gan tas, ļoti iespējams, nebūtu "tas"), un sekojoši arī sapratu, kāpēc līdztekus saturiskām tēmām un aktierspēlei man pēc burvīgās filmas "es esmu šeit" tik ļoti gribējās atzīmēt ainas ar vasarīgo ābeļdārzu.
reizēm pieredzi ļoti arī papildina atbilstoša mūzika.
grass waves
es vispār bieži domāju par to, kā tas tā notiek, ka gandrīz viss ir ikreiz no jauna pārsteigums. es, piemēram, zinu, ka es arī tagad atceros ziemu, bet es arī nojaušu, ka tad, kad viņa atkal pienāks, būs tāpat kā katru gadu, es domāšu - bāc, vai tas vienmēr ir bijis tik skaisti? tāpat ar pavasari. rudeni. salātiem no krāsainiem dārzeņiem. un tā tālāk. protams, kaut kādos kontekstos esmu šo jau minējusi un aprakstījusi, bet es laikam patiešām no sirds esmu pateicīga, ka tā ir, ka man ir iespēja tā dzīvot un piedzīvot lietas. atsaucoties uz šovakar izlasīto![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
honeybee ierakstu un komentāriem pie tā, es laikam patiešām vairāk sliecos piekrist tam, ka, par spīti visām šausmām un briesmām, dzīve ir vislabākā datorspēle. protams, ja neaprobežojamies ar Windows.
es nezinu, kā jums, bet mani vienmēr ir diezgan ļoti fascinējusi garas zāles un vēja saspēle, un pēdējās nedēļās tieši ir bijis daudz piemērota laika, lai šo varētu nedaudz pabaudīt pilnā krāšņumā. es kaut kā nevaru un nevaru beigt brīnīties par to, kā tas nākas, cik atšķirīgi dažādu veidu būtnes reaģē uz vēju. visi augi kustas, ar dažādu paļāvības līmeni, bet vienmēr kustas, un tad es reizēm jūtu tādu izteiktu dzīves ritējuma sajūtu, tādu straumes apziņu, un domāju par to, kā cilvēki spītīgi iet pret vēju, un tikai tad, ja viņiem ir nesavākti pietiekami gari mati vai apģērbs, tas nodod arī viņu negribīgo paļāvību. šis varbūt skan drusku debili, bet es arī gandrīz vienmēr, neatkarīgi no sākotnējā noskaņojuma, izjūtu tādu neizbēgamu, lēni intensīvu prieku, vērojot tās augu kustības, es dievinu to, cik dažādi zaļš viss ir. šodien, to kārtējo reizi konstatējot, sapratu, ka man varbūt vajadzētu drūmības laikā skatīties uz zāli, gada vēsākajā laikā - zāles foto vai varbūt labāk video (lai gan tas, ļoti iespējams, nebūtu "tas"), un sekojoši arī sapratu, kāpēc līdztekus saturiskām tēmām un aktierspēlei man pēc burvīgās filmas "es esmu šeit" tik ļoti gribējās atzīmēt ainas ar vasarīgo ābeļdārzu.
reizēm pieredzi ļoti arī papildina atbilstoša mūzika.
grass waves
es vispār bieži domāju par to, kā tas tā notiek, ka gandrīz viss ir ikreiz no jauna pārsteigums. es, piemēram, zinu, ka es arī tagad atceros ziemu, bet es arī nojaušu, ka tad, kad viņa atkal pienāks, būs tāpat kā katru gadu, es domāšu - bāc, vai tas vienmēr ir bijis tik skaisti? tāpat ar pavasari. rudeni. salātiem no krāsainiem dārzeņiem. un tā tālāk. protams, kaut kādos kontekstos esmu šo jau minējusi un aprakstījusi, bet es laikam patiešām no sirds esmu pateicīga, ka tā ir, ka man ir iespēja tā dzīvot un piedzīvot lietas. atsaucoties uz šovakar izlasīto
honeybee ierakstu un komentāriem pie tā, es laikam patiešām vairāk sliecos piekrist tam, ka, par spīti visām šausmām un briesmām, dzīve ir vislabākā datorspēle. protams, ja neaprobežojamies ar Windows.nošķaudīties