šodiena ir kaut kāda sensory overload diena, un es nesaprotu, kāpēc.

kā no rīta pamodos, saodu visu. tad pārbijos no saules spožuma, pirms iet ārā, bet ārā visi trokšņi liekas kā milzu lavīna, kas tūlīt nosmacēs. pīpējošiem cilvēkiem eju ar līkumu un gribas vemt. uzlieku austiņas bez mūzikas, lai slāpētu skaņas, taču tad pārāk skaļi dzirdu savus soļus, ūdens maigo žļurkstēšanu caurajās kedās, grūti mierīgu noturamo elpu. ēdu, un viss tik ļoti garšo - labi, bet ļoti. gribas uz pāris dienām vai vismaz visu atlikušo dienu ielīst zem segas tumsā un nenākt ārā, un ne ar kādiem stimuliem nesaskarties.

kaut kas tomēr nav ok, bet ir tik daudz lietu, no kurām izvēlēties, kuras maļas pa galvu, ka es nevaru līdz galam saprast. un vēl tagad šim visam papildus ir pievienojies tāds kaut kāds "TEV JĀSAPROT UN EFEKTĪVI JĀMENEDŽĒ VISAS SAVAS EMOCIJAS VIENMĒR" imperatīvs, nav brīnums, ka viss liekas overwhelming, pēdējā laikā biežāk naktis, ja tās izvēršas garākas par pāris īsām stundām, pavadu nejaukāko flashback pilnos murgos, vakaros jūtos nemierīgi un needy-greedy, esmu pārliecināta, ka ēdu daudz par daudz (jo sevišķi šo sajūtu iecementēja Līgas komentārs pagājušajās mācībās, ka es, lūk, visu laiku ēdu - jo es tiešām arī apēdu pāris cepumus pirms pirmās nodarbības, pusdienu pauzē netikām paēst siltu ēdienu, tāpēc atkal pirms otrās nodarbības, tikai šoreiz grūbas un pupiņas no burciņas, un pēc nodarbības arī ēdu - halvu), jūtos garlaicīga un tizla, un gandrīz visu laiku tā, it kā man būtu jādara kaut kas cits, nekā tas, ko tai brīdī daru. visticamāk jau tas nozīmē, ka ir kaut kas viens konkrēts, kas jāizdara, ko es nedaru un nedaru, kas cītīgi cenšas izlauzties ūdens virspusē.