tikko, piemēram, es pilnībā pazudu no darāmā darba, jo nejauši atsitu plaukstu pret darba virsmu (nespēju nosēdēt, tāpēc šodien strādāju kājās stāvot pie kumodes) un tas skanēja interesanti, tāpēc, protams, vajadzēja pamēģināt, kādas ir/nav atšķirības tajā, kā skan katra no manām rokām, katra no dūres pusēm, pirkstu skaits utml, cik veidos es varu izbungot fona mūzikai atbilstošu ritmu... attapos, protams, ar sajūtu, ka vajadzētu sevi iepļaukāt.

laikam laiks riebīgajai kafijai.

man šķiet, vislielākās grūtības atrast un uzturēt kādu līdzsvaru man rada milzīga, visaptveroša neuzticēšanās nākotnei

kas vispār šķiet nedaudz dīvaini, atceroties, kā vēl pirms pusotra gada es konkrēti ar pelnufeja runāju par to, cik entuziastiska es par to jūtos; visu laiku domāju, vai tas "labais" posms manā dzīvē bija maldi, vai arī konkrētās ~karjeras+mācību izvēle vienkārši bija tik traumatiska pieredze, ka sagrāva arī reāli uzbūvētu drošību