skatos uz to, cik aktīvi pusaudži un jaunieši skolā un citur (piemēram, jaunie kolēģi ansamblī) uzņem bildes ar sevi un liek internetos un visur kur citur, un ir jau loģiski, ir jāsaprot, kas tu esi, gribas sevi redzēt no malas un rādīt citiem, kaut kā nodefinēt un atzīmēt savu esamību. atceros, ka vidusskolas laikā mēs ar french_mime un rr_rrr_r arī fotogrāfējām draugu lokā viens otru un fotogrāfējāmies daudz vairāk nekā pat aktīvākajos fotogrāfēšanās momentos nesenākā pagātnē (ārzemju tikšanās braucienos, say). bet es vispār praktiski nefotogrāfējos jau sen, principā, drīzāk izvairos no kameras acs, un pēdējā laikā domāju, nez, vai tas aktīvo vizuālo reprezentāciju posms beidzās tāpēc, ka "kļuva skaidrs", vai arī vienkārši apsīka resursi un radās kaut kāds self-consciousness par šo. man laikam, tā abstrakti domājot par sevi fotõ, galvenā sajūta ir kauns.

i ate some french fires yesterday

reizēm, kad, klausoties skaistu mūziku, es jūtos aizkustināta un acīs sariešas asaras, es domāju - nez, vai tas ir tikai tāpēc, ka tas ir tik skaisti, vai arī daļēji par to, ka tas ir kaut kas, ko es arī būtu varējusi darīt, ja, piemēram, mani būtu tomēr aizsūtījuši mūzikas skolā, bet "tā pa īstam" visticamāk nekad nevarēšu, jo skaidrs, ka mūzikas teoriju sākot puslīdz apgūt 25 gadu vecumā you're so far behind it's ridiculous. lai gan, kurš tad ir tas, kas nosaka, kas ir pa īstam, vai ne. mans ansamblis ir ahujenna kruts, pagaidiet tik, kad ieraksts būs gatavs.