es nevaru saprast, vai es jūtos tik sūdīgi, kā jūtos, jo esmu slikti plānojusies un vienkārši atkal sevi tipiski pārgurdinu, vai arī man ir tiesības justies tomēr skumīgi vai īgni.

droši vien jau gan arī, ka abi ir savstarpēji saistīti, jo less-than-ideal apstākļi ir lieliska augsne atgriezties ne tajās prātīgākajās rīcību stratēģijās. šovakar, piemēram, es pat nejūtu nekādu prieku par to, ka parīt ar saldumi iesim uz teātri, es gribu tikai gulēt un raudāt, un bezmazvai vemt. patiesībā vienkārši nejusties tā, ka viss notiekošais uz mani attiecas un ka tūliņ atkal viss sagāzīsies un es dabūšu sejā dzīvi kā ar hloroformu piesūcinātu dvieli.

(es gribētu tādu laika apturēšanas kambari, kāds bija dragonball z, kur viņi tur trenējās, es gribētu tur iet un vienatnē cept ābolu kūciņas un gatavot vegānu sieru, un gulēt, rokas sakrustojusi aiz galvas, līdz kamēr atkal spēju saņemties ķerties pie dzīvošanas. )